Tuvojoties 22:00, es piegāju pie loga un vēroju, kā pie mājas vārtiem piebrauc mašīna. Viņi izved meiteni ar aizsietām acīm. Marats viņu apskata un ieved manā kabinetā. Rita ir tik ļoti nobijusies, ka pie katra trokšņa sakustas. Viņa izskatās diezgan tieva.

Dimitrija roku darbs?

Lai gan, padomājot par to, kāda māte viņš bija, varētu rasties šaubas. No atmosfēras, kas valdīja mājā, uzreiz varēja izveidot priekšstatu par to, kā viņš viņu ļaunprātīgi izmantoja. Tagad neviens, izņemot mani, nevar viņai nodarīt pāri, ja viņa nepaklausa......

Es palūdzu viņai noņemt aizsietās acis, bet meitene ir tik nobijusies, ka nespēj pati to noņemt. Es eju pie viņas un redzu virves pēdas uz viņas plaukstām.

Ilyas, tu drāns!

Mezgls bija sapinies viņas zeltainajos matos. Rita neizskatījās pēc izlaidīgas meitenes ar nekaunīgu temperamentu. Citādi jau būtu sācies kliedziens. Viņa ir nobijusies un mierīga. Baidās pateikt nepareizu lietu....

Es atšķetinu mezglu. Saprotu, ka viņa stāv pārāk tuvu. Visa nevainīga un neskarta.... Ja es nebūtu iejaucies, šis nieciņš būtu nonācis pie Ilyas, un viņš to būtu izniekojis.

Satveries, Sergej!

Jau tikai viņas smarža uzkurina manu iztēli. Vēl ir pāragri, bet es jau iztēlojos, kā ielieku to šajā meitenē, un visas manas domas iet pa elli.

Uz grīdas nokrīt aizsietās acis. Viņa pietuvina rokas pie acīm un mēģina tās berzēt. Pārtveru viņas plaukstas ar savām rokām. Viņas āda ir tik maiga.... Ir pienācis laiks pārņemt kontroli pār situāciju. Tagad nav īstais laiks viņai pieskarties.

– Ne trīs, tas ir sliktāk!

Es atlaižu viņas rokas un ļauju viņai paskatīties apkārt. Viņa ir piesardzīga un acīmredzami pārsteigta, ka atrodas manā kabinetā.

– Kur es esmu?" viņa jautā.

Es nesteidzos atbildēt. Ļaujiet viņai kādu laiku par to padomāt. Viņai jāsaprot, ka tagad viņa ir pilnīgā drošībā. Es viņai nekaitēšu

– Kas tu esi?

Viņa sāk uzdot daudz jautājumu. Es saprotu, ka viņa ir satriekta par notikušo, bet tomēr daži jautājumi, tagad jautājumi ir ļoti nepiemēroti.

– Neuzdeva nepiemērotus jautājumus!

– Esmu divreiz nolaupīts. Man ir tiesības zināt, kāpēc, vai ne?

Viņas balsī var dzirdēt bailes. Es speru soli viņas virzienā. Viņa pagriežas un atspiež seju pret manām krūtīm. Es jūtu viņas elpu uz sava ķermeņa. Es pamanu, cik viņa ir apmulsusi. Viņas ķermeni pārņem elektriskais trieciens. Motherfucker.... Kāda velna, viņa mani uzbudina tieši tā, ar vienu pieskārienu.

– Es atvainojos!– Viņa kautrīgi sacīja.

Rita nobijās un sakustējās. Vai Dimitrijs viņu bija tik ļoti nobiedējis? Man vajadzēja viņu aizvest uz māju. Tagad man vajadzēja mazināt situāciju un nomierināt viņu, un tajā pašā laikā nomierināt sevi, pirms viņa pamanīja, ka man stāv. Es dziļi ievilku elpu un atkāpjos no viņas. Viņa stāv uz viena un joprojām skatās lejup. Es apsēžos uz galda malas. Meitene skatās uz mani ar savām zilajām acīm kā nomedīts dzīvnieks. Es tikko spēju sevi savaldīt, lai uzreiz viņai neuzbruktu.

– Atvainojiet mani....– atkārtojas atkal un atkal.

– Par ko jūs atvainojaties?

Vai viņa domā, ka es viņu sitīšu? Vai viņa tik ļoti baidās no manis?

Velns, man ar viņu būs jāstrādā dažas dienas, lai viņa pierastu pie apkārtējās vides un pārstātu baidīties no visa. Mums vajag viņu glābt, kamēr vēl ir iespēja.

– Es esmu tik neveikls.... Piedodiet man!

– Tu patiešām esi mazliet neveikls. Bet jums nav no kā baidīties! Es neesmu tavs tēvs! Manā mājā neviens tevi nevar ievainot!

– Es… es… es… es… es… es… es… es ne… ....– teica, nepabeidzot.– Vai tu mani atlaidīsi?

Viņa gribēja kaut ko teikt, bet pēkšņi mainīja tēmu. Acīmredzot viņa nezina, kas ar viņu notiks, ja viņa pametīs manu māju. Man viņai tas būs jāizskaidro.