– Kāpēc? Kāpēc tas ir jādara man?– viņa kliedza, neapvaldīta saviļņojuma.– Tu labāk mani nogalini!
– Tik spītīgs un runīgs! Es tevi nenogalināšu…" Es aukstasinīgi atbildēju uz viņas jautājumu.– Marats aizved viņu prom! Jūs zināt nākamos soļus. Pasakiet viņai, lai ierodas pie manis.
Marats ir aizvedis Ritu prom, un man vajag mazināt spiedienu. Labi, ka nebiju aizsūtījusi Kristīnu, viņa būtu noderējusi.
3. nodaļa
Rita
Atveru acis un redzu kāda garus pirkstus, kas mirgo to priekšā. Es paskatījos uz tiem un centos neizdarīt nekādas liekas kustības. Visvairāk no visa es nevēlos, lai Sergejs šobrīd būtu šeit. Viņš man ir kaut ko paspīdējis......
– Cik daudz pirkstu jūs redzat?– teica balss, kuru es neatpazinu.
– Ar mani viss ir kārtībā, – es teicu, ik pa brīdim aizverot acis.– Atstāj mani mierā.
– Atbildi, kad tev jautā!
Nopietnā balss liek man pilnībā atmosties. Man galvā izskan daudz domu. Es paskatos uz sāniem un ieraugu pilienu.
Sūdi, tas nevar būt.... Tas nevar būt viņš....
Es pacēlu segu un ieraudzīju, ka uz manis ir tikai slimnīcas halāts.
Mani pārņēma panika: "Es gribētu, lai tur nekas nebūtu.... Tā būs liela kļūda.... Kas mani nomainīja? Es ceru, ka tas nebija viņš. Dievs, tas ir neērti…
Sergejs skatās uz mani. Mācās? Vai nepietiek ar to, ka viņš ir vainīgs, ka es tagad esmu šeit? Ko viņš grib? Es domāju par to, bet atgriežos realitātē, kad izdzirdu viņa uzdoto jautājumu.....
– Kā ir ar viņas analīžu un izmeklējumu rezultātiem?
Viņš skatās uz mani. Vai viņš par kaut ko šaubās? Par kādām analīzēm mēs runājam un par kādām pārbaudēm? Es skatos uz viņu ar nesaprotamu skatienu, un atbildē viņa aukstais skatiens metas atpakaļ uz mani.
– Meitene ir pilnīgi vesela! Bet tas nav tas, kas jūs interesē… – teica ārsts.
– Nevilciniet mani!
– Ginekologs veica pārbaudi, viņa ir jaunava!– teica ārsts.
– Atstājiet mūs mierā!
Ārsts izgāja no istabas, atstājot mani ar viņu vienu. Man gribējās kliegt, lai ārsts neaiziet. Es nezinu, kas vēl ir viņa galvā. Un jebkurā gadījumā, kā viņš uzdrīkstējās mani pārbaudīt bez manas piekrišanas. Kas viņš ir? Viņš izskatās izskatīgs, bet viņš ir tirāns? Viņš stāv man tieši pretī un raugās uz mani ar aukstu skatienu. Es jūtu, kā man pa ķermeni pārņem drebuļi. Bet, spriežot pēc viņa smaida, viņš ir apmierināts ar rezultātu.
– Jūs patiešām esat nevainīgs!– Viņš paskatījās man acīs.
– Kāpēc tu man to nepaprasīji?– aizdomājos, novēršot skatienu.– Kādēļ bija visa šī izrāde? Es neesmu rotaļlieta, cik reizes man tas jāsaka? Es joprojām nesaprotu, kāpēc tu mani izglābi no tiem nolaupītājiem.....
– Teiksim, es esmu vienīgā, kas negrib tevi sāpināt.... Bet tev būs jādara viss, ko es teiktu.... Vai tu mani saproti?
Es skatos viņa dusmu aptumšotās acīs un baidos kaut ko pateikt. Jebkurš nepareizs vārds var padarīt viņu vēl dusmīgāku. Tas sāk biedēt.
– Es nedzirdēju atbildi!
– Es saprotu, – es teicu nedaudz trīcošā balsī.– Un mans tēvs? Kas ar viņu?
– Viņš tev vairs nekad nepietuvosies! Es jums to garantēju!
Es nevēlos, lai Sergejs uz mani skatītos. Tas ir, it kā viņš skatītos manā dvēselē.... Tikai skatoties uz viņu šādā veidā, man kļūst neērti. Es nespēju viņam pretoties. Bet lieta ir tāda, ka es negribu viņam pretoties. Es labāk gribētu palikt ar viņu, nevis doties mājās. Un, ja tas, ko viņš saka, ir taisnība, viņš neatdos mani tam vīrietim. Ilyas, es domāju, ka tas bija vārds, ko viņš teica.
Es pieceļos no gultas un eju pie loga, apejot Sergeju. Ārā ir diezgan liela apsardze. Man nevajadzēja gaidīt neko citu. Sergejs ir cilvēks, kuru es nepazīstu, un viņš noteikti ir spēcīgs, lai šeit būtu tik daudz cilvēku. Es neesmu pārliecināts, ka varu izbēgt. Ja es to izdarītu, viņi mani droši vien atrastu, pirms es paspētu kaut ko izdarīt. Doma par to lika manam ķermenim saspringt no bailēm. Es pat nepamanīju, ka viņš stāv man blakus. Bet tagad es pirmo reizi jūtos droši....