"Klusē, muļķīt! Mēs dodamies uz tavām jaunajām mājām! Tavs saimnieks tevi jau gaida…"

"Ir bezjēdzīgi kliegt! Jūs joprojām neesat to sapratuši? Tu esi pārdots.... Vai tētis tev to nav teicis?"

Visi šie vārdi iespiedās manā prātā. Es vēlos, lai tā būtu kļūda, murgs. Man vajag pamosties. Automašīna uzrāpjas uz izciļņiem. Ap plaukstām savilktā virve sāp. Es esmu nomodā. Nekas no tā nav sapnis.... Pa manu ķermeni pārņem drebuļi. Apziņa, ka esmu pārdota nezināmam vīrietim un esmu aizvesta pie viņa, ir daudz biedējošāka par šo nolaupīšanu. Es nezinu, kas mani gaida un ko viņš ar mani darīs.... Tas liek man justies neērti.....

– Jūs neesat noņēmis aizsietās acis? Noņemiet to…" atskanēja nopietna vīriešu balss.

Es paceļu rokas virs galvas un mēģinu to atraisīt, bet pati to nespēju izdarīt.

– Noņemiet rokas no manis! Es redzu, ka tev ir bijuši grūti laiki.– Viņš aukstasinīgi sacīja, atšķetinādams mezglu.

Acu apsējs noskrēja no manām acīm un nokrita uz grīdas. Kad es atvēru acis, sajutu asu dūrienu. Es pārmirkšķināju acis un aizsedzu tās ar plaukstām.

– Ne trīs, tas ir sliktāk!– sacīja vīrietis, paņemot manas rokas.

Viņš neļauj man tās berzēt. Mirkšķinot, līdz asarošana pāriet, es palūkojos apkārt, bet nespēju saprast, kur es esmu. Kas ir šī vieta? Vīrietis atlaida manas rokas, lai es varētu apskatīties apkārt.

– Kur es esmu?" es pajautāju, sperot soli prom no viņa.

Manā galvā bija daudz dažādu domu. No visām tām ir grūti izvēlēties pareizo. Mēbeles izskatās dārgas. Es nevaru.... Man nevajadzētu šeit atrasties.

Visapkārt ir ādas mēbeles. Jūs varat redzēt, ka tas nav lēts.... Un es, kas pat baidos tam pieskarties, lai to nesabojātu, turos no visa tālāk....

– Kas tu esi?

– Neuzdeva liekus jautājumus!– Vīrietis atbildēja monotonā balsī.

– Es esmu divreiz nolaupīts! Man ir tiesības zināt, kāpēc, vai ne ....?

Es pagriezos un iespiedu seju gara, platspalvaina vīrieša krūtīs. Manā sejā parādījās viegls apsārtums.

Damn.... Es atkal nonācu neērtā situācijā.

Bet tas izdala siltumu un diezgan patīkamu svaiguma un neuzbāzīguma smaržu....

– Piedodiet man!– es kautrīgi pateicu, nolaižot galvu.

– Par ko tu atvainojies?

Ko? Viņš tevi nav trāpījis?

Tētis jau sen būtu mani piekāvis.... Nolaidusi galvu, viņa instinktīvi saspieda vienu roku. Es viņam atvainojos. Man nevajadzētu pārvietoties. Bet viņš neko nedara. Es viņam jautāju, vai viņš mani atlaidīs, bet viņš neko nesaka. Es pacēlu skatienu uz viņu un jūtos neērti. Es nebiju gaidījusi, ka viņš būs tik vīrišķīgs. Kāpēc es jūtos tik neērti, kad skatos uz viņu.... Es nevēlos sārtoties. Kad skatos uz viņu, pamanu, cik ātri viņš ir mainījies, it kā būtu pavisam cits cilvēks.

– Rita, tagad tev jāatceras viena lieta, kas tev ir ļoti svarīga! Tava dzīve pieder man!– saka nopietni

– Ko?" es kautrīgi saku.– Es esmu dzīvs cilvēks! Kāpēc jūs visi pieņemat lēmumus manā vietā? Es neesmu jūsu īpašums!

Es atbildēju, apstrīdot to, ka piederu, bet viņa vārdi, šķiet, mani pieradināja.

– Lūk, kur tu kļūdies! Tu esi mana īpašniece, Rita!

Viņš noliecas uz galda malas un skatās uz mani. Ko vēl viņš no manis grib? Viņš neko sīkāk nepaskaidro, tikai izvairās no atbildēm.

– Droši vien tu jau esi dzirdējis no tiem nolaupītājiem, ka tevi pārdeva tavs tēvs.....– viņš teica.

Es redzu, kā vīrietis izvelk mapi un met to uz kafijas galdiņa man priekšā. Šaubas manā galvā laupa spēju domāt taisni. Es nezinu, vai varu viņam tik viegli uzticēties.

Viņš man teica, ka es neesmu pārdota laulībām, bet gan vietējam bordelim. Un tas lika man saspiesties iekšā. Es nedomāju, ka mans tētis to darītu....