– Kāpēc? Manuprāt, tas ir vissvarīgākais jautājums: kāda veida iepakojums ir no Ņižņijnovgorodas?

– Tolja! Ņižņijnovgoroda ir Gorkijs, vai ne? Un tur kopš pagājušā gadsimta vidus ir koncentrēti vidējie mašīnbūves uzņēmumi, tas ir, aizsardzības rūpniecība. Šķiet, ka arī Seryoga Redins man teica, ka tur tiek ražotas divas trešdaļas no modernās kodolzemūdenes uzpildes. Ar to es domāju, ka krava var būt jebkas: lieli mehānismi vai mazi releji un drošinātāji, sūkņi, kompresori, kilometri kabeļu vai kaut kādas dienasgaismas spuldzes… Svarīgi ir tas, ka tās tiek nosūtītas uz Severodvinskas rūpnīcu. Pastāsti man, kur uz dārza ratu riteņa no privātās nojumes uz ciematu. Vai Pervomaiskiks varētu būt tāda rēķina lūžnis? Pa labi! – Lai gan Toljai nebija laika kaut ko atbildēt. – No vietas, kur šī krava ne tikai brauca vagonā pa dzelzceļa sliedēm, bet kur tā tika iekrauta, izkrauta vai PĀRVEIDOTA.

Taļejevs brīdi klusēja, vērodams, cik intensīvi Anatolijs sasien galvā vaļīgos galus.

– Nekavējoties izmetiet sākuma un beigu punktus…

– Kas tad atliek?!

– Nu tu nezini! Tas ir tāpēc, ka jūs visi smejaties par manu apsēstību ar ģeogrāfisko atlantu!

– Nē, komandieri…

– Labi, labi, bet vakar es pieminēju vienu punktu kartē, kad runāju par Pervomaisku-Novodvinsku. Un tagad viņš vairākas reizes klausījās, kamēr mēs veicām meklēšanu. Kāpēc tu domā? Klausījos lokomotīves svilpienus! Un es dzirdēju!! Paskaties: rēķinā norādīti divi galamērķi – Arhangeļska un Severodvinska. Turklāt otra ir 35 km tālāk, bet pirmā ir nedaudz uz sāniem. Loģiski, ka vajag izkraut Arhangeļskā, bet pārējo nogādāt Severodvinskā. Bet jums nav jāved viss vilciens uz Arhangeļsku, ja pēc vajadzības pārvietojat automašīnas kādā tuvējā dzelzceļa mezglā. Ir ideāls risinājums: ir tik liels dzelzceļa mezgls – Isakogorka. Un šeit mans atlants man saka, ka no šīs Isakogorkas centra līdz mūsu Novodvinskas centram ir astoņarpus kilometri. Un mēs no centra iebraucām kādā nejaukajā stūrī! Un pats ceļu krustojums Isakogorkā arī atrodas pašā dienvidu malā. Tā nu sanāk, ka tagad esam divus trīs kilometrus no domājamās pārslodzes vietas! Starp citu, to netieši apliecina manevrēšanas lokomotīvju svilpes. Es vēlreiz uzdodu drošības jautājumu: no kurienes nāk papīrs uz riteņa?

– No Isakogorkas dzelzceļa mezgla, ģenerāļa kungs! Un dārgais Šerloka Holmsa kungs!

– Tas ir tik elementāri, Vatson! Nu tad mēs kā vienmēr atkāpjamies no žanra klasikas, kas nosaka VISAS pieejamās iespējas izpētīt, nevajadzīgās atmest un rīkoties pēc vienīgā pareizā. Kā vienmēr, mums vienkārši nav laika tam. Tāpēc uzreiz ņemam to, kuru uzskatām par vienīgo pareizo.

– Un kāds ir šis variants?

Tagad Talejevs ilgi domāja. Viņš vai nu pagrieza dārgo papīru uz galda, pakļaujot to lampas spilgtajai gaismai dažādos virzienos, vai arī vērīgi paskatījās ārā pa logu, vai arī sāka domīgi un nesteidzīgi staigāt pa istabu. Beidzot sasala tieši pa vidu.

– Kādam (pagaidām viņus tā sauksim) vajadzēja nogādāt savu kravu uz Severodvinskas rūpnīcu. Viņi uzzināja visa kravas vilciena pienākšanas faktu un laiku, un tā atdalīšanas un atkārtotas savienošanas brīdī varēja nomainīt noteiktu skaitu kastu (vai ko citu) ar līdzīgām, bet ar savu pildījumu. iekšā.

Žurnālists apklusa. Arī Anatolijs klusēja. Pusminūti, minūti…

– Un tas viss? – Toljas balsī bija acīmredzams aizvainojums par paskaidrojumu pārmērīgo īsumu.

– Pagaidām – jā! Jo «šis punkts» tagad atrodas mums blakus. Mēs atstāsim analīzi un secinājumus mūsu vakara simpozijam un dosimies uz Isakogorkas krustojuma staciju. Mēs to izdomāsim uz vietas.