Tātad kopumā tas notika. Taču vispirms žurnālists pakāpās malā un izvilka mobilo telefonu.

– Mazā meitene? Klausieties uzmanīgi: uzziniet personāla nodaļā, vai Tamāra Nikolajevna Mizina strādā rūpnīcā. Kopš kura laika, kādā amatā un visas oficiālās detaļas. Varbūt viņa lieto uzvārdu Sijatova. Nē! Kategoriski: bez kontakta! Ļoti uzmanīgi. Mēs to apspriedīsim vakarā. Savienojuma beigas.

Viņš atgriezās pie uz ceļa atstātā sarunu biedra.

– Atvainojiet, es nezinu jūsu vārdu un uzvārdu…

– Ak! – Padzīvojusi sieviete apmulsusi pamāja ar roku. – Pats labākais, Ivanna. Tāpēc piezvaniet man.

– Nu, labi, dārgā Ivanovna, tad jūs atļausit mums izmantot mājas atslēgas, kas atrodas kanalizācijā, un visu rūpīgi pārbaudīt, jā?

Tagad sieviete mierīgi pamāja ar galvu un lepni piebilda:

– Mums vienmēr ir elektrība! Ieslēdziet to savai veselībai. Man jau ir mazliet grūti staigāt, tāpēc es iešu uz savu istabu un atpūtīšos. Ja tā, nāc, nekautrējies. Es varu tevi pabarot! Un ielieciet atslēgu atpakaļ, kad esat visu apskatījuši.

«Mēs noteikti visu darīsim rūpīgi.» Viena tik brīnišķīga kaimiņa dēļ jūs jau varat iegādāties zemes gabalu ar māju.

– Paskaties apkārt, pārbaudi visu! Mēs nekrāpjamies. Varbūt mēs tiešām kļūsim par kaimiņiem.

Ivanovna, atspiedusies uz nūjas, lēnām virzījās pa tukšo ielu.

Gera un Anatolijs sāka pārbaudi ar dzīvojamo ēku. Starp vispārējo postu draugi ātri atrada pēdas cilvēku nesenai klātbūtnei. Šķiet, ka tos negrasījās slēpt. Pa virtuves verandu bija izmētātas gaļas un zivju konservu metāla kannas, tukšas piena pakas un celofāna iesaiņojumi. Galds bija biezi klāts ar novecojušām maizes drupačām, un masīvais čuguna pelnutrauks bija pilns ar izsmēķiem.

«Vai tev neliekas dīvaini, Tolja, ka cilvēki, kas ieradās apskatīt māju ar mērķi to iegādāties, ne tikai apbrīnojami nepareizi aprēķināja savu laiku un bija spiesti tajā pavadīt nakti, bet arī vienkārši saņēma klasiskās sausās devas. ar viņiem?»

Anatolijs atbildēja no nelielas istabas pa labi no ieejas:

– Domāju, ka īstam «klasikai» degvīna pudeļu nepietiek.

«Tas ir tad, ja „klasika“ ir krievu valoda,» atzīmēja Talejevs.

«Taču ir acīmredzami vairāk vietu, kur apgulties, nekā varētu būt nepieciešams vienam vai diviem nogurušiem ceļotājiem: es jau esmu saskaitījis četras estakādes gultas, papildus dīvānam un saliekamajai gultai galvenajā istabā.

Draugi vairs neko sev interesantu neatrada ne pazemē, ne skapī. Mazajā šķūnītī gulēja ietilpīgi dārza rati un vienkāršs aprīkojums: lāpstas, grābekļi, vairāki kapļi, spaiņi un liela izžuvusi vanna. Jau virzoties uz izeju, žurnālists apstājās, it kā kaut ko atcerēdamies, tad atgriezās pie ratiem un rūpīgi apskatīja to no visām pusēm. Apmierināts norūcis, viņš uzmanīgi noņēma no riteņa loka netīro papīru un paslēpa to makā.

Atgriezies mājā, Taļejevs pārnēsājamas lampas spilgtajā gaismā uzmanīgi izsaiņoja atradumu uz galda.

– Skaties, Tolja, kāds interesants dokuments! Žēl, ka no tā saglabājusies tikai neliela daļa. – Žurnāliste rūpīgi ar virtuves nazi noskrāpēja no palaga virsmas netīrumu kārtu. Kļuva redzams tipogrāfiskais fonts. – Vai jūs zināt, kas tas ir? – Un, negaidot atbildi, viņš paskaidroja: – Šis ir kravas rēķina dublikāts. Tas tiek pielīmēts tieši uz šīs pašas kravas, kad to sūta pa dzelzceļu. Vai dažreiz arī automašīna. Var saprast, ka izlidošanas stacija ir Ņižņijnovgoroda, saņēmējs Arhangeļskas kuģu būvētava un uzņēmums Sevmash… tas ir, Severodvinskas SMP rūpnīca! Vai redzi datumu? Apmēram pirms mēneša. Pats kravas apraksts ir pilnībā norauts, lai gan domāju, ka ne par to ir runa.