– Man pietiks ar diviem simtiem monētu, Sciacca kungs.

– Atkal labi. Tagad ej.

Elriks atviegloti nopūtās, bet mani pārņēma panika. Tas tā, burtiski visu var iemācīties salīdzinot! Tagad viņš man likās vismaz zināmā mērā pazīstams. Jā, nepatīkams un neuzticams, bet kāds, kuru pazīstu kopš vakardienas! Man nepietika garīgo spēku, lai ļautos šādai greznībai. Tāpēc viņa impulsīvi satvēra viņa elkoni:

– Neej!

Viņš vēlreiz paskatījās pār manu plecu, tad uz mani. Viņš uzlika plaukstu man virsū pirkstiem un, tos satvēris, izrāva no piedurknes. Izspiests:

– Atvienojiet, Olga Sergejevna. Tagad ejiet paši.

Un viņš gandrīz aizskrēja uz izeju, beidzot spēcīgi aizcirzdams durvis. Un viņš neinformēja klientu par maniem nebeidzamajiem elektrības padeves pārtraukumiem. Tāpēc viņš steidzas paņemt atlīdzību un nokārtot kājas.

Ieelpots. Viņa izdvesa. Viņa lēnām pagriezās. Viņa iepleta acis, bet neko neteica.

– Sveika, Taiška.

Neatbildēja. Šeit kaut kas nav kārtībā. Vispirms es pats to izdomāšu, un tikai tad es viņu izlabošu – vai es esmu Taiška vai ne tikai Taiška. Manā priekšā stāvēja cilvēks, kuram ar Dmitriju Aleksandroviču nebija nekā kopīga. Resns, tups vecis, ar galvu īsāks par mani, pavisam plikpauris. Un viņa seja… viņa seja šķita kā neandertālieša neglīta karikatūra. Vecumu ir grūti noteikt: varbūt piecdesmit gadi vai vairāk, bet nav grumbu. Bet ir neglīts smīns. Negaidījis manu reakciju, viņš spēra soli uz priekšu. Es sarāvos, bet neatkāpos.

«Tu mani, protams, neatceries.» Tu bērnībā bijāt slims…

Šķiet, ka viņš stāstīja to pašu, ko es jau zināju. Bet tajā brīdī es klausījos pārsteigto Tayishku:

– Tas nav viņš! Ne jau viņš!

Es nenolaidu acis no viņa. Viņa viņai pārliecinoši atbildēja:

– Viņš, Tan. Paskatieties tuvāk un klausieties. Es nesaprotu, kas notiek, bet tas noteikti ir viņš.

Viņa tumši brūnās acis bija vienīgais viņa izskats, ko varēja saukt par skaistu. Un tās bija absolūti tās pašas acis, kuras es redzēju reanimatatorā. Pati Tayishka iespiedzās to pamanījusi un apklusa. Jums atkal vajadzēs uzņemt repu vienatnē:

«Sciacca kungs,» ceru, ka atcerējos viņa vārdu pareizi, bet viņš mani neizlaboja, tāpēc es turpināju: «Kāda ir varbūtība, ka tā pati bērnības slimība mani pārņēma jūsu žēlastība?»

Vīrietis izlieca uzaci. Likās, ka viņa smaids kļuvis nedaudz citādāks – kariķēta nicinājuma vietā pārsteiguma piliens. Un skatienā mazliet vērīgāks:

– Es tevi iedomājos pavisam citu.

«Es arī iztēlojos tevi kā atšķirīgu,» es teicu nezaudējot. – Bet tāpat?

Viņš negrasījās atbildēt uz manu jautājumu:

– Tu visu uzzināsi laikā. Šodien jūs varat atpūsties. Jūsu istaba gaida jūs.

– Kas notiks rīt?

Viņa tumšās acis mirdzēja, bet viņa balsī skanēja tas pats samtainais:

«Tu nepavisam neesi tāds, kādu es iedomājos.» Pavisam.

Tiklīdz uz sekundi pagriezos uz atvērtajām durvīm, pa kurām ienāca slīgstoša meitene, tad atkal paskatījos uz sarunu biedru… sarunu biedra vairs nebija. Tukša zāle, un ne dvēsele. Manā pasaulē šādus «nekromantus» sauc par «burvjiem» vai, precīzāk, «buffoons», un šie vārdi, visticamāk, neietver cieņpilnu zemtekstu. Un tomēr man pār muguru pārskrēja nepatīkami drebuļi.

Kalpone lūdza, lai es viņai sekoju. Sākumā es nepievērsu uzmanību viņas balss monotonijai, jo bija iespēja sazināties ar vismaz vienu potenciāli normālu cilvēku:

– Kāds ir tavs vārds?

«Varat man saukt, kā vēlaties, vai arī nezvanīt vispār.» Bet, ja tev noteikti vajag vārdu, tad Maruška,» viņa teica uz vienas nots.

ES apmaldījos:

– Labi… Maruška. Cik ilgi jūs šeit kalpojat?

Viņa neatbildēja. Varbūt viņa pati bija klusa, vai arī viņai vienkārši bija aizliegts ar mani sazināties… Tomēr visvairāk apmulsināja viņas bezgala blāvā balss, un es negrasījos padoties – man bija vismaz kaut kas jānoskaidro.