Meitene izvilka aizbīdni. Tūlīt atvērās ārdurvis, it kā ārpusē esošie tikai gaidītu šo brīdi, un gaitenī ar lietus šļakatām ienāca saliekts svešinieks. Viņš bija ģērbies neaprakstāmi, tumšā: Boloņas jaka, kas aizpogāta līdz rīklei, platas bikses, zābaki nosmērēti ar dubļiem.

Natālija uzreiz aizcirta aiz viņa durvis. Svešinieks pagriezās pret meiteni. Tad viņš lēnām pievērsa acis uz īrnieku. Viņa apcirptā galva ar pūlēm pagriezās uz viņa tievo kaklu, it kā uz sarūsējuša eņģes.

«Labāk parunāsim privāti, Čak,» viņš grabēja, muti izstiepjot smaidā.

«Mums nav par ko runāt, Gnus,» ar šiem vārdiem īrnieks paķēra pistoli no krekla apakšas un norādīja uz jaunpienācēju. – Paskaties, kas tevi sūtīja!

Vīrietis, kuru sauca par Gnusu, turpināja smieties.

– Cilvēki mani sūtīja pie jums, lai atgādinātu par parādu…

– Kāds parāds? Es nevienam neko neesmu parādā, bāc jūs visus…!

«Tu kļūdies, dārgais,» Gnuss klusi un kaut kā pat nomierinoši turpināja, skatoties uz pistoles stobru. – Jūs esat parādā parādu, turklāt labu. Vai atceries, ar kādiem cilvēkiem tu paņēmi zaļumus?

– Nemāni mani!

– Nu, jūs bijāt vienpadsmit. Un tikai tu paliki dzīvs… Un kas notika ar tiem zēniem? Aizmirsa? Bet cilvēki to nav aizmirsuši. Cilvēki atceras…

«Es nezinu, kā viņi noliecās.» Es neesmu biznesā. Un visbeidzot, kas jums vajadzīgs? Runājiet skaidri!

«Cilvēki piekrīt aizmirst par zēniem,» viesis samiernieciski turpināja. «Tos nevar atgriezt, mirušos… Bet kaut ko citu var atdot…» Viņš paskatījās uz Natāliju un Denisu, kuri bija atkāpušies uz zāles tālāko galu. «Tu paņēmi pārāk daudz, Čak.» Tas nav labi. Bet cilvēki piedos apvainojumu, viņi tev piedos visu, ja tu atdosi labvēlību.

– Man nav nekā. Ej un meklē.

– Pa labi. Šeit jums nav nekā, izņemot dažas izmaiņas – dažas pakas. Jūs tos izņēmāt no sava kofera tējai un tabakai, vai man ir taisnība?

Čaka seja kļuva pelēka, acis kļuva durstīgas.

– Neņemiet mani uz izrādi! Man nav tās naudas, labi? Nē! Gogs nometa ceļasomu un grasījās steigties tai pakaļ, taču viņam nebija laika. Policisti mums ir uz astes. Goga sāka visu šo putru, pajautā viņam!

«Čak, nerunāsim muļķības, mēs zinām visu,» Gnuss pietupās. Viņš paskatījās uz pistoles stobru kā boa pīpē un nebeidza smieties. – Tu gribēji tikt prom no mums, apgulies, vai ne? Bet redz kā sanāca. Puišiem mentoringā ir savi cilvēki, viss sanāca, un tikt pie tevis izrādījās nemaz tik grūts uzdevums. Džips nav adata, policisti to tovakar atrada, bet pie stūres – nogalinātais Gogu. Bet jūs nebijāt, un nebija arī čemodāna… Bet neuztraucieties, cilvēki mēģināja panākt, lai mentori izbeidz lietu. Viss tika vainots Gogai. Bet mēs zinām, kā tas notika.

«Es neesmu saistīts ar koferi,» Čaks nomurmināja.

Viņa roka ar pistoli kļuva vājāka, un purns turpināja nolaisties.

«Mēs uzreiz sapratām, ka jūs esat šeit kaut kur.» Tu nevarēji tikt vaļā ar savām brūcēm un lielo koferi…

– Īsāk sakot, stulbi! – Čaks pēkšņi kļuva nikns. – Man nav naudas, bet, ja jūsu draugi vēlas mani paņemt, ļaujiet viņiem mēģināt! Es nosūtīšu duci jūsu uz nākamo pasauli!

Viesis iesmējās.

– Kā tu viņus nosūtīsi uz nākamo pasauli? Kruķis?

– Izslēdzies, velniņ! – Un Čaks, grimasēdama, nospieda sprūdu.

Šāviena vietā atskanēja sauss klikšķis. Čaks nospieda vēlreiz, un atkal ar tādu pašu panākumu.

Gnuss klusi iesmējās.

– Nevajag trakot. Jūsu bedre jau ir iztīrīta, un visas lodes ir izņemtas no lielgabala.

Čaks, zvērēdams, nolaida nederīgo pistoli.

– Kad viņiem bija laiks? – meitene čukstēja Denisam. «Es šeit esmu bijis gandrīz visu laiku un nevienu neesmu redzējis…

Gnuss pēkšņi pārstāja smieties.