«Šodien ir negaidītu viesu vakars,» meitene čukstēja. – Vispirms ārsts, tad tu, tagad šis…

– Man ar viņu nav nekāda sakara.

«Ja zinātu, devos uz ciemu nakšņot,» Natālija neizpratnē staigāja pa virtuvi.

«Pagaidām nav pamata bažām,» sacīja Deniss, cenšoties runāt stingrā balsī. «Joprojām nav zināms, kas šim puisim vajadzīgs.» Varbūt viņš vienkārši ir apmaldījies mežā…

It kā atbildot uz viņa vārdiem, kaut kur zālē atskanēja zvans.

Deniss steigšus piecēlās kājās un, izgājis no virtuves, tumsā apgāza ķeblīti, kas atlēca ar rūkoņu, kas atbalsojās visā mājā.

«Klusi,» Natālija čukstēja, steidzoties pēc viesa.

Atkal noskanēja zvans.

Jaunieši klusēdami gāja pa gaiteni un apstājās pie ārdurvīm. Natālija paskatījās caur skata caurumu, tad attālinājās, atbrīvojot vietu pie skata Denisam. Svešinieku krēslā bija grūti saskatīt, viņa sejas vaibstus varēja tikai nojaust, taču noteikti varēja teikt, ka tas ir tas pats puisis, kurš tikko bija skatījies pa logu. Pēc izskata svešiniekā nebija nekā gangstera, drīzāk, gluži pretēji, viņa tievajā, īsajā augumā bija jūtama kautrība un pazemojums. Viņš stāvēja saliekts, galvu ievilcis plecos.

«Es zinu, ka tu esi tur,» atskanēja viņa aukstā balss. – Atveriet, es būšu klāt piecas minūtes.

– Ko tev vajag? – Deniss jautāja.

– Tavs draugs dzīvo viens. Es eju pie viņa. Laidiet mani iekšā, komandieri… Tikai uz piecām minūtēm…

– Kāpēc tu atnāci tik vēlu? – Natālija kliedza. -Vai nevari ierasties rīt no rīta?

– Man ir steidzama saruna.

– Viņš ir ļoti slims un tagad guļ!

«Mēs atvainojamies, ka traucējām jums, bet jums viņš būs jāpamodina.» Es viņam tikai teikšu vārdu.

Augšstāvā čīkstēja durvis. Jaunieši atskatījās uz tumšo balkonu, kas karājās virs halles. Tur, izgaismotajā atvērto durvju atvērumā, parādījās melns siluets.

– Kāpēc gaitenī ir tumšs? – aizsmakusi balss rūca. – Ieslēdziet gaismu, idioti!

Atspiedies uz kruķa, īrnieks sāka lejā, uzmanīgi noliekot kāju uz katra soļa.

«Kāds cilvēks tevi šeit jautā,» sacīja Natālija.

– Es zinu. Es pa logu redzēju šo sūdu.

Pusceļā uzkāpis pa kāpnēm, viņš apstājās atpūsties.

«Viņi beidzot mani saprata, kuces… Man sāp visa kāja, un tas dakteris sadziedēja riteņus…» Viņš ilgi stenēja un atkal devās augšā pa kāpnēm.

Natālija drūmi paskatījās uz viņu.

– Labāk saki viņam, ka tev ir slikti. Lai pienāk rītdiena.

«Tu nevari,» klibs vīrs nomurmināja caur zobiem. – Ja viņi vēlas tirgot šodien, tad šodien.

«Nevis viņi, bet viņš,» meitene viņu izlaboja. – Ir tikai viens.

Uz priekšpēdējā soļa īrnieks paklupa un nokrita uz grīdas.

«Vai tu beidzot iedosi man gaismu, sasodīts biks?» viņš rūca.

– Vai ir iespējams neizpausties meitenes priekšā? – Korabļevs ierunājās.

– Viņa jau ir traka!

Natālija pagrieza slēdzi. Zāli un balkonu apgaismoja kristāla abažūru gaisma, un Denisam beidzot bija iespēja pamanīt draudīgo īrnieku.

Viņš bija tumšs, tievs vīrietis ar rētu uz zoda, vēl diezgan jauns, ģērbies novalkātas čības, Adidas biksēs, krekliņā un netīrā ādas jakā. Viņa neskūtie vaigi bija iekrituši, acis sāpīgi mirdzēja. Viņš nepiecēlās no grīdas, bet apsēdās uz apakšējā pakāpiena un nolika sev blakus savu kruķi. Viņš palika vienu roku zem krekla un atstāja to tur. Likās, ka viņš skrāpēja vēderu.

– Atvērt! – atkal atskanēja aiz durvīm.

«Ļaujiet viņam ienākt,» sacīja īrnieks.

«Mums būs tevi jālaiž iekšā,» Natālija čukstēja, neizpratnē lūkojoties uz Denisu.

«Kad viņš ienāks, nekavējoties aizveriet durvis un nelaidiet nevienu citu iekšā,» īrnieks pamācīja jauniešus. – Šis suns ir ļoti bīstams. Bet vēl bīstamāki ir tie, kas viņu šurp atsūtīja… – Viņš sāpēs saviebās un spļāva. – Nepūstiet, jums nav biznesa, viņi jums neko nenodarīs.