Čaks saspringti iesmējās.

«Jūs arī esat iekļuvuši šajā juceklī, bērni, un tāpēc ir labāk, ja mēs kopā izdomājam, ko mēs darīsim.»

«Denis,» Natālija pagriezās pret jauno vīrieti, «varbūt mēs abi varam izstumt šo puisi pa durvīm?» Viņa draugi tur gaida, lai viņi tiek ar viņu galā. Bet ne šajā mājā!

«Mums jātiek prom no šejienes,» bandīts nošņāca. – Pavelciet visus trīs. Viņi mūs mežā neatradīs.

– Es ar tevi nekur neiešu! Es labprātāk aiziešu viena, bet ne ar tevi!

– Kartona muļķis, kur tu ej? Māja tiek pērta no visām pusēm.

– Neuztraucies, es zinu, kā tikt prom no šejienes nepamanītai. Caur pagrabu un šķūni, un tad tur ir mežs!

«Ja tu dosies projām, es, protams, būšu ar tevi,» sacīja Korabļevs, nemanāmi iepazīstoties ar meiteni.

«Tad es iešu pārģērbties,» un viņa pazuda aiz savas istabas durvīm.

«Viņi jūs nošaus kā kaķēnus…» bandīts nomurmināja, apmulsis virzīdamies pa tumšo zāli. – Šie ir galīgi slimi… Apsaldēti…

Deniss piegāja pie pakaramā un noņēma jaku no āķa.

«Es jums došu dažus dolārus, ja mēs tiešām tiksim prom no šejienes,» sacīja Čaks. – Vecmāmiņas ir ar mani.

– Aizrieties ar savu naudu! – Natālija kliedza aiz nedaudz atvērtajām durvīm.

– Labi, divi dolāri.

– Nekad! Jums apnicis!

– Divi grandi tikai par to, ka aizvedu mani uz Troickojes ceļu un pārtraucu braucienu!

Natālija izgāja no istabas zābakos, ceļojošās biksēs un jakā ar kapuci.

– Denis, esi gatavs?

Tajā brīdī Čaks, kurš viņu sargāja pie durvīm, veikli izlēca un ar kruķa galu aizķēra viņas kāju. Natālija kliedza, gandrīz nokritusi. Deniss metās pie viņas, bet bandīts viņu piekāva.

– Nenāc tuvāk, necilvēks, es tevi nogalināšu! – viņš rūca, vicinādams nazi.

Korablevs atkāpās. Meitene šausmās iekliedzās, ieraugot asmeni tieši pie acīm.

«Neuztraucies, mazulīt,» Čaks smēķēja.

Viņš izņēma no kabatas roku dzelžus un ātri piestiprināja vienu no rokassprādzēm pie gūstekņa labās plaukstas locītavas. Otrā rokassprādze uzsprāga viņa kreisajā rokā.

– Tā būs labāk. Vai nu tu aizej ar mani, vai arī nomirsi kopā ar mani, saproti?

– Deniss! – meitene iekliedzās.

Korabļevs satvēra kruķi un izrāva to no bandīta rokām. Čaks pievilka Natāliju sev klāt.

«Nomierinies, puis, ja nevēlaties, lai es sabojāju viņas seju,» viņš piespieda nazi pie viņas kakla.

Natālija vaidēja. Paceltais kruķis sastinga gaisā.

«Protams, es to tūlīt nesaslapināšu,» bandīts čukstēja, smaidīdams vienā mutes pusē. «Viņai joprojām mani jādabū prom no šejienes… Bet es sabojāšu savu seju.» Vai jūs zināt, kā arābi to dara? Es noplēšu vienu vaigu no auss līdz mutei, tad otru un nogriezīšu vēl vienu nāsi…

«N-ne…» meitene burkšķēja, šausmās elsot.

– Viss kārtībā, tu dzīvosi. Bet neviens negribēs tevi tā izdrāzt.

«Nevajag, lūdzu…» Natālija sāka raudāt.

Korabļevs nometa kruķi uz grīdas.

– Liec viņai mieru. Tev būs sliktāk.

«Man tas nebūs sliktāk kā tagad.»

Vietā, kur naža gals pieskārās vaigam, parādījās koši lāse.

– Tātad ejam vai paliksim? – Čaks draudīgi jautāja.

– Ejam, ejam… Tikai nevajag… – Natālija šņukstēja.

«Nu, mēs vienojāmies,» bandīts paslēpa nazi kabatā un sniedzās pēc kruķa. – Tagad, zēn, uzlido augšā, lai paņemtu manas kurpes, un esi ātrāks, un tad ej uz virtuvi, paņem ēdienu. Beidz vaimanāt! – viņš pagriezās pret gūstekni. – Man nepatīk, ja cilvēki taisa puņķus!

* * *

Pēc ceturtdaļas stundas mazā kompānija ienāca pieliekamajā un no turienes devās lejā pa dēļu kāpnēm uz pagrabu. Deniss gāja pa priekšu, turot rokās degošu petrolejas lampu. Viņam sekoja bandīts un jauns vasarnīcas īpašnieks, rokudzelžos.

Pagrabs bija garš, ar zemiem griestiem, viss piepildīts ar kaut kādām mucām un kastēm, kas izdalīja puvušu smaku. Tālākajā galā bija vēl vienas kāpnes, kas uzkāpa līdz lūkai griestos. Lūka bija pieskrūvēta.