Londīnijs radās "tukšā vietā", nevis pirms romiešu laikmeta apmetnes attīstības rezultātā, tāpēc tam bija regulāra taisnstūra forma un taisnas ielas, kas krustojās taisnā leņķī, kas raksturīgi vēlīno romiešu pilsētai. Ja forma vēl varēja novirzīties no standarta (lai nepārbūvētu tikko iekarotu pilsētu!), tad taisnas ielas bija neapšaubāma senās romiešu pilsētas pazīme imperatora laikā. Iespējams, tikai pašu Lielo Romu nevarēja pieskaņot šim standartam, jo tā ilgstoši attīstījās haotiski.

Boudicca Rising

Dzīve ‑pierobežas pilsētiņās bija nemierīga. Tiklīdz galvenie romiešu spēki atkāpās, pakļautie valdnieki sāka kustēties. Bieži vien romieši, kas bija pieraduši paļauties uz savu zobenu, paši izraisīja sacelšanos.

"Ikēņu ķēniņš Prasutags, kurš bija slavens ar savu lielo bagātību, savā testamentā par mantiniekiem iecēla Cēzaru un viņa divas meitas, cerēdams, ka šī paklausība pasargās viņa valstību un īpašumus no vardarbības. Taču notika pretējais, un valsti izlaupīja centurioni, bet mantojumu – prokurora vergi, it kā abi būtu sagrābuši ar ieroču spēku. Vispirms tika sista Prasutaga sieva Būdika, un viņa meitas tika apkaunotas; tālāk visiem ievērojamajiem ikēņiem tika atņemts no senčiem mantotais īpašums (it kā visa teritorija būtu atdota romiešiem), un karaļa radiniekus sāka uzskatīt par vergiem. Iceniji, sašutuši par šiem apvainojumiem un baidīdamies no vēl sliktākām lietām, jo viņu zeme ir kļuvusi par provinces daļu, ņem rokās ieročus un iesaistās sacelšanās sacelšanās cīņās ar Trinobantiem, kā arī ar visiem tiem, kas, vēl nesalauzti verdzībā, slepenās sanāksmēs ir zvērējuši atgūt zaudēto brīvību, ar īpašu naidu pret veterāniem [t. i., atvaļinātajiem romiešu ‑karavīriem-iedzīvotājiem]. Patiešām, nesen pārcēlušies uz Kamulodunas koloniju, viņi izmeta trinobantiešus no viņu mājokļiem, izdzina viņus no viņu laukiem, saucot tos par gūstekņiem un vergiem, turklāt karavīri ļāvās veterānu patvaļai gan viņu dzīvesveida līdzības dēļ, gan cerībā, ka arī viņiem tiks ļauts darīt to pašu..... Nemierniekiem šķita, ka nav grūti iznīcināt koloniju, kurai nebija nekādu nocietinājumu, jo mūsu komandieri par to nerūpējās, vairāk domājot par patīkamām lietām nekā par lietderīgām lietām" .

Sacelšanās, ko 61. gadā izraisīja ķeltu cilts Iceniju cilts karaliene Boudicca, sākās veiksmīgā brīdī – romiešu pārvaldnieks Gajs Suetonijs Paulīns devās pakļaut nepaklausīgos britus, kas bija nostiprinājušies Monas (tagad Anglesija) salā . Turklāt Boudicca pievienojās kaimiņu ķeltu ciltīm, galvenokārt trinovantiem, kas dzīvoja tagadējā Eseksas štatā . Vēsturnieku viedokļi ir ļoti atšķirīgi, taču saskaņā ar ticamāko versiju Budikas vadībā bija aptuveni simts tūkstoši karavīru.

Suetonijs ieradās Londīnijā pirms Budikas, bet, "ņemot vērā nelielo savas armijas skaitu… nolēma upurēt šo pilsētu, lai glābtu pārējo. Viņa apņēmību nesatricināja ne lūgumi, ne pilsētnieku asaras, kas sauca viņu pēc palīdzības, un viņš deva signālu doties ceļā, paņemot līdzi tos, kuri vēlējās viņu pavadīt; tos, kurus atturēja dzimums, vecums vai vietas pievilcība, ienaidnieki iznīcināja" . Britāņi ne tikai nokauj iedzīvotājus, bet arī nodedzina pilsētu, kas viņiem bija naidīgās romiešu varas simbols, lai gan saprātīgāk būtu bijis tajā nostiprināties, jo īpaši tāpēc, ka tā sargāja svarīgu tiltu pār Temzu.

Suetoniju nevajadzētu vainot par to, ka viņš nodeva Londīniju drošai nāvei, jo viņam patiešām trūka karaspēka. Kad viņš bija sapulcinājis visu, ko varēja sapulcināt, ieskaitot miliciju, viņa rīcībā bija aptuveni desmit tūkstoši karavīru – desmit reizes mazāk nekā ienaidniekam. Taču ne velti tika teikts, ka viens romiešu karavīrs ir vienāds ar desmit barbariem. Izšķirošajā kaujā, kas hronikās iegājusi kā "Rokstera kauja", romieši sagrāva britus straujā uzbrukumā, pēc kura kauja pārvērtās slaktiņā. Tacīts raksta, ka britu tika nogalināti "nedaudz mazāk par astoņdesmit tūkstošiem", bet romiešu zaudējumi bija aptuveni četri simti vīru.