Londinium Revival

Desmit gadu laikā romieši atjaunoja Londīniju, un jaunā pilsēta bija daudz labāka par iepriekšējo un ne tikai ieguva romiešu kolonijas statusu, bet arī kļuva par reģiona galvaspilsētu. Savas attīstības kulmināciju tā sasniedza II gadsimta vidū, kad tajā dzīvoja aptuveni piecdesmit tūkstoši iedzīvotāju. Tacits rakstīja, ka Londonīnijā nebija nekādu nocietinājumu, un par to vainoja romiešu komandierus. Var pieņemt, ka nocietinājumu trūkuma iemesls nebija vieglprātība vai nolaidība, bet gan pārlieku optimistisks situācijas novērtējums Lielbritānijā – ja nav gaidāmi uzbrukumi, kāda jēga no nocietinājumiem? Taču otrā gadsimta beigās kļuva skaidrs, ka šajās vietās nekad nebūs pilnīga miera, un romieši sāka norobežot Londīniju no trim pusēm ar mūra mūri.

Celtniecība ilga trīsdesmit piecus gadus – no 190 līdz 225 gadiem, bet mūris izrādījās iespaidīgs pat mūsdienu standartiem – piecus kilometrus garš, sešus metrus augsts un divarpus metrus plats. Mūra paliekas ir saglabājušās līdz mūsdienām. Sienas fragmenti ir izkaisīti pa Londonu. Lai gūtu priekšstatu par mūri, pietiek apskatīt vienu no tiem, vismaz to, kas atrodas netālu no metro stacijas Tower Hill. Zīmīgi, ka līdzās versijai, saskaņā ar kuru siena bija paredzēta, lai aizsargātu Londīniju no britiem, pastāv vēl viena, kas tās būvniecību skaidro ar romiešu iekšējām ķildām (cīņu par imperatora scepteru starp Britānijas vietvaldi Klodiju Albīnu un Augšpanonijas vietvaldi Septimiju Severu).

Londinium ‑ziemeļrietumu daļā atradās cietoksnis, kura mūri bija divus romiešu posmus gari (aptuveni 400 metrus). Garnizoni vienmēr tika izvietoti pilsētas nomalē, kas bija ērti gan no stratēģiskā, gan sadzīves viedokļa.

Uz ‑dienvidaustrumiem no cietokšņa atradās amfiteātris – apaļš antīkais teātris bez jumta, kur notika gladiatoru cīņas, ratiņu sacīkstes un citas masu izrādes. Laika apstākļi Albionā bija daudz skarbāki nekā Apenīnu pussalā, taču arī šeit "izrāžu tempļi" bija atvērti.

Romas pilsētas "sirds" bija forums – centrālais pilsētas laukums, kur notika iedzīvotāju sapulces un tiesas sēdes, notika tirdzniecība, naudas apmaiņa un darījumi. Forumu no visām pusēm norobežoja ēkas vai mūri, un tā iekšējā perimetrā stiepās portiki, kas kalpoja kā aizsardzība no saules karstuma vai lietus. Forumā atradās tempļi, pilsētas padomes ēka – kūrija un bazilika, kur notika tiesas sēdes, tika risināti finanšu jautājumi un sliktos laikapstākļos pulcējās cilvēki (labos laikapstākļos sanāksmes notika zem klajas debess).

Portiķi bija arī forumam piegulošajās ielās. Tie uzsvēra ģeometrisko proporciju stingrību un piešķīra ēkām monumentalitāti. Pilsētas vārti bija ne tikai atveres sienā, bet arī triumfa arkas. Iebraucot pilsētā, cilvēku uzreiz pārņēma tās varenība.

Bagāto pilsoņu mājas bija imperiālajā Romā ierastā ‑atrija-peristila tipa. Tikai tie, kas tajās dzīvoja, varēja apbrīnot mājokļus, jo no ziņkārīgiem skatieniem un zagļiem māju aizsargāja tukšas augstas sienas. Sākotnēji romiešu mājas, kurās turīgie pilsoņi pārcēlās no mālainajām būdām, bija slēgts četrstūrains komplekss, kura centrā atradās ātrijs – telpa ar kamīnu un caurumu jumtā virs tā. Atrijs kalpoja kā virtuve un ēdamistaba, un tajā varēja ierīkot arī peldbaseinu. Atrijā iedzīvotāji varēja baudīt tīru gaisu klusā un ērtā vidē. Promenādes Senajā Romā veidoja tikai dabā – laukos vai dārzos, jo staigāšana pa pārpildītām un putekļainām pilsētas ielām nesagādāja nekādu baudu.

Laika gaitā atriju mērķis mainījās. Tie kļuva par ceremoniju zālēm, un mājai tika pievienots peristils – atklāts pagalms, ko no ātrija atdalīja tablinums – mājas īpašnieka birojs. Tagad iedzīvotāji atpūtās peristilā (ja platība to ļāva, tur varēja ierīkot dārzu), bet ātrijā notika kopīgas maltītes vai tika uzņemti viesi.