Un, tā kā esam pieminējuši ‑St MaryleBow baznīcu, ko londonieši dēvē par ‑Bow Church6 ,^>7 mums jāpieskaras vienam svarīgam apstāklim. Jau septiņpadsmitā gadsimta vidū eksaltēti aristokrāti radīja iesauku "cockney" par parastajiem Londonas Sitijas iedzīvotājiem, kas sākumā tika uzskatīta par tik aizvainojošu, ka par to varēja saņemt dūri pa zobiem. Kā gan citādi? Kurš gan gribētu, lai viņu dēvē par "gailenīti"? Taču ar laiku gailis apzinājās savu dižo dabu un saprata, ka Londona turas kopā tieši uz viņa spēcīgajiem pleciem (nevis uz aristokrātu naudas). Aizvainojošā iesauka pārvērtās par goda titulu, uz kuru neviens svešinieks nevarēja aizskarties. Un, ja kāds to izdarītu, viņš nekavējoties tiktu izcelts atklātībā ar nevainīgu jautājumu: "Un kur tu esi dzimis?". Fakts ir tāds, ka par īstu koknīstieti var uzskatīt tikai to, kurš dzimis Bow ‑Church maģisko zvanu tuvumā, citiem vārdiem sakot, piecu jūdžu rādiusā no klusās ‑Bowline ietekas trokšņainajā Cheapside8 . Visi londonieši ir londonieši, bet ne visi londonieši ir londonieši.

Taču atgriezīsimies pie nosaukuma pirmsākumiem. Viduslaiku hronists Galfrīds no Monmutas savā grāmatā "Lielbritānijas karaļu vēsture" norāda uz leģendārā (t. i., mītiskā) karaļa Luda vārdu. Savulaik, pirms romiešu ierašanās, Luds iekaroja Trinovantum pilsētu un nosauca to par godu Kerlud – "[karaļa Luda] pilsēta". Gadu gaitā Kerluda kļuva par Kerlundainu, pēc tam par Londīniju, un galu galā par Londonu. No pirmā acu uzmetiena šī versija izskatās visai loģiska, taču valodniecības likumi to pilnībā atspēko, sakot, ka šāda transformācija nav iespējama. Un tiem var ticēt, jo valodas neattīstās tā, kā tām ir jāattīstās, bet saskaņā ar noteiktiem standartiem. Aptuveni izsakoties, ja "Kerlud" kļuva par "Kerlundein", tad nosacītajam "Verwood" vajadzētu kļūt par "Verlundein", "Bribdud" – par "Bribdudein". Tomēr līdzīgu transformāciju piemēru nav, tāpēc noliekam "Lielbritānijas karaļu vēsturi" (starp citu, interesants traktāts) plauktā un pievērsīsimies citiem pieņēmumiem.

Daži autori "Londinium" veido no ķeltu vārdiem "llyn" ("ezers" vai "upe") un "dun" ("cietoksnis"). Vārda "llyn" vietā var ņemt velsiešu "lhwn" ("birzs"), un arī tas izrādīsies pārliecinoši, jo upei, pie kuras dibināts Londinium, bija jābūt ar birzēm, citādi nebija iespējams. Ja vēlaties, varat iedomāties dievieti Diānu, kas personificēja romiešu mēnesi, un tad iegūsiet "l[l]an Dian" ("Diānas templis") vai "l[l]an gelach" ("Mēness templis") ar sekojošu "gelach" transformāciju "don", ko dīvainie valodniecības likumi gluži pieļauj. Tiesa, šajā versijā ir viens būtisks "punktiņš" – Diāna bija populāra romiešu sabiedrības zemākajos slāņos, īpaši vergu vidū, par kuru patronesi viņu uzskatīja. Vai nav dīvaini, ka romieši, kas iekaroja tālas salas, iedomājās pilsētu nosaukt "plebejiskās" dievietes vārdā? Drīzāk viņi būtu dibinājuši "l[l]an Iuno" ("Juno templis"), jo Juno bija Romas un visas impērijas patronese.

Ja vēlaties īpaši oriģinālu skaidrojumu, varat atcerēties divpadsmit Izraēla ciltis, īpaši cilti, kas cēlusies no Dana, patriarha Jēkaba piektā dēla. "‑Landan" ir "Dana mājvieta" vai "Dana mājvieta". Taču būtu dīvaini pieņemt, ka jūdi iefiltrējās Lielbritānijā uzreiz pēc tam, kad to bija iekarojuši romieši, sākot ar 43. gadu, ko pieņemts uzskatīt par mūsu pilsētas dibināšanas gadu. Lai tirgotāji sekotu karavīriem, bija jāpaiet ‑zināmam laikam, vai ne?

Ja jāizvēlas ticamākais no daudzajiem variantiem, tad tas būtu (ar visu cieņu pret citām versijām) "llyndun" – "cietoksnis pie upes". Savukārt visvienkāršākais nosaukuma izcelsmes variants to saista ar cilvēku vārdā Londinos, kuram savulaik piederējušas šīs vietas. Starp citu, "Londinos" no bretoņu valodas var tulkot kā "mežonīgs". Stadionā, kur Chelsea spēlē ar Arsenal9 , pēdējais skaidrojums izskatās pārliecinošākais.