1461. gadā Anglijas tronī sēdās Jorkas atzara (Baltās rozes) karalis Edvards IV, kurš ar nelielu pārtraukumu valdīja līdz 1483. gadam. Pēc Edvarda nāves tronis pārgāja viņa trīspadsmitgadīgā dēla Edvarda rokās. Kroilendas hronikas otrajā turpinājumā teikts, ka neilgi pirms nāves Edvards IV iecēla savu jaunāko brāli Ričardu, Glosteras hercogu, par lordu ‑protektoru. Karaliskajā Anglijā ‑lords protektors bija nepilngadīga valdnieka reģents, un to nedrīkst jaukt ar valsts galvas amatu Anglijas Republikā interregnum laikā. .

Ričards no Glosteras sāka ar sava brāļadēla kronēšanas atlikšanu uz pusotru mēnesi, pārceļot to no 1483. gada 4. maija uz 25. jūniju. Kamēr gaidīja kronēšanu, Edvards atradās tornī, kur 16. jūnijā tika ievietots arī viņa desmit gadus vecais jaunākais brālis Ričards.

25. jūnijā Edvarda kronēšanas vietā augstmaņi aicināja Ričardu ieņemt troni kā "vienīgo likumīgo mantinieku". Kā tas varēja notikt, ja bija divi dzīvi mirušā karaļa dēli? Tāpat kā vienmēr – ar triviālu izkropļojumu palīdzību. Edvarda IV laulība ar abu prinču māti Elizabeti Vudvilu tika pasludināta par spēkā neesošu, pamatojoties uz to, ka Edvards iepriekš bija noslēdzis laulības līgumu ar citu sievieti – lēdiju Eleonoru Talbotu. To atklāja Stillingtonas bīskaps, kurš bija liecinieks viņu saderināšanās laikā un kurš bija tieši ieinteresēts, lai viņa brāļadēls būtu ārlaulībā. Līgums nav laulība, tāpēc princešu ārlaulība bija jāapstiprina ar atsevišķu parlamenta aktu. Tomēr Ričards tika kronēts kā Ričards III 1483. gada 6. jūlijā, sešus mēnešus pirms tam, kad parlaments pieņēma aktu, ko dēvēja par Titulus Regius.

Prinči Edvards un Ričards kopš 1483. gada jūlija vairs nav redzēti. Nav šaubu, ka viņi tika slepeni nogalināti. 1647. gadā Baltajā tornī remontdarbu laikā tika atrasti divi mazi cilvēku skeleti, kurus uzskatīja par prinču mirstīgajām atliekām un apglabāja Vestminsteras abatijā, jo tagad tos uzskatīja par likumīgiem – pēc Ričarda III nāves stāsts par Edvarda IV laulības līgumu ar Eleonoru Talbotu tika pasludināts par ‑uzurpatora karaļa izdomājumu. 1933. gadā mirstīgās atliekas tika atrastas un izpētītas. Tika apstiprināta kaulu vecuma sakritība, taču neko vairāk noteikt neizdevās. Mūsu ģenētiski attīstītajā laikā zinātnes iespējas ļauj izdarīt precīzākus secinājumus, taču šim nolūkam ir jāsaņem atļauja atkārtotai mirstīgo atlieku ekshumācijai, un tas nav ‑tik vienkārši. Oficiālā karaļa tiesas nostāja ir šāda – kāpēc traucēt mirušo mieru? DNS‑ analīze var tikai noteikt kaulu identitāti, bet tā neatklās svarīgāko – princešu nāves apstākļus. Par šo tēmu ir ļoti daudz versiju. Šekspīrs savā lugā Ričards III sniedz versiju, kas, pateicoties viņam, ir kļuvusi visizplatītākā.

Tomēr sers Džeimss Tīrels bija pirmais, kuru par prinču slepkavu nosauca Tomass Mors savā grāmatā "History of King Richard III". Šekspīrs tikai sekoja autoritatīvam avotam.