Edvards Konfesors sūta Haroldu uz Normandiju. Gobelēns no Bejē. XI gadsimts

1066. gada decembrī normāņi ieņēma Londonu. Viņiem palīdzēja atbalstītāji no angļu muižnieku vidus, kas atvēra galvenos pilsētas vārtus. Londonas iedzīvotāji varonīgi pretojās, bet vai pilsētnieku milicija varēja stāties pretī kaujās rūdītai regulārai armijai? Runa bija ne tik daudz par karali Edgaru Etelingu, kurš būtībā bija vienaldzīgs pret londoniešiem, cik par identitāti, ko pilsētnieki bija izveidojuši pēdējo divu gadsimtu laikā. Saglabājot saikni ar pārējo Angliju, londonieši uzskatīja sevi par brīviem un neatkarīgiem, un Londona viņu acīs bija ‑kas vairāk par valsts galvaspilsētu un nozīmīgu tirdzniecības pilsētu – valsts valstī. "Anglija ir Londona, bet Londona nav Anglija," reiz teica ‑literatūrzinātnieks Džordžs Henrijs Lūiss, kuram patika eifēmizēt citus ar neparastiem izteikumiem.

1066. gada 25. decembrī Vilhelms tika kronēts vēl nepabeigtajā Vestminsteras abatijā. Kronēšana notika saskaņā ar anglosakšu rituāliem, taču tas nepalīdzēja jaunajam karalim kļūt savam angļu vidū. Viņš bija spiests pakļauties, un Viljams to ļoti labi saprata.

Tornis

Lai nostiprinātu savu varu, karalis Viljams visā Anglijā uzcēla pilis, kas kalpoja kā normāņu cietokšņi. Būvniecība bija vērienīga, jo šim nolūkam bija īpaši svarīgs lielums. Milzīgo piļu mērķis bija iedvest padotajiem bailes un bijību par karaļa nesalaužamo karaļa varu.

Londonas tornis izcēlās no citām Normandijas pilīm ar savu lielumu, kas nav pārsteidzoši, jo tas bija paredzēts karalim. Pils kompleksa nosaukumu ieguva Baltais tornis, kas tika nobaltināts XIII gadsimta pirmajā pusē, Henrija III laikā, līdz tam tas bija tikai tornis. Jāatzīst, ka balināšanas ideja bija brīnišķīga – baltais tornis neizskatās tik drūms un ‑nomācošs kā pelēkais. Patiesībā tas bija nevis tornis, bet gan vesela pils, kurā bez karaliskās ģimenes, galminiekiem un kalpotājiem varēja izvietot arī lielu garnizonu – drošība pirmkārt un galvenokārt.

Trīsdesmit sešus metrus garš, trīsdesmit divus metrus plats un trīsdesmit metrus augsts – tādi ir Baltā torņa izmēri, kas tika būvēts divdesmit gadu laikā, taču ar pārtraukumiem. Tas tika pabeigts līdz 1100. gadam, kad Viljams Iebaidītājs vairs nebija dzīvs. Vilhelma jaunākais dēls karalis Henrijs I izmantoja torni ne tikai kā karaļa rezidenci, bet arī kā cietumu, jo tajā bija pietiekami daudz vietas.

Pirmais torņa gūsteknis bija Durhemas bīskaps Ranulfs Flambards, kurš bija tuvs Henrija priekšgājēja un brāļa, karaļa Vilhelma II, padomnieks. Pēc Vilhelma II nāves Flambara zvaigzne uzreiz nogrima. Teikt, ka Henrijs I viņu ienīda, nozīmē neko neteikt. Tomēr karalis nevēlējās sākt savu valdīšanu ar augsta garīdznieka nāvessoda izpildi, tāpēc tika nolemts Flambaru apglabāt dzīvu tikko pabeigtajā tornī. Tomēr bīskaps bija riskants cilvēks. Viņam 1101. gada 3. februārī izdevās aizbēgt, nolaižoties pa virvi pa savas kameras logu (kaskadieri kinoteātrī šo triku izpilda rotaļīgi, bet vidusmēra cilvēkam šī ideja šķiet ļoti riskanta, viens nepareizs solis – un bēglis nokrīt). Flambars virvi ieguva no saviem draugiem, kuri "brīvības atslēgu" paslēpa vīna mucā. Tādējādi pirmais torņa ieslodzītais bija arī pirmais, kas izbēga.

Starp ievērojamākajiem torņa gūstekņiem ir Francijas karalis Jānis Labais, kas tika sagūstīts Poitjē kaujā , un karalis Ričards II , kuram tornis vispirms bija rezidence, bet vēlāk kļuva par cietumu.

Prinči tornī

Cīņa par varu starp abiem Plantagenetu dinastijas atzariem – Lankasteru un Jorkas dinastiju – ieguva poētisko nosaukumu "Aļģeļu un balto rožu karš" jeb vienkārši "rožu karš", taču patiesībā nekas poētisks šajās asiņainajās ķildās, kas ilga veselus trīsdesmit gadus (no 1455. līdz 1485. gadam), nebija.