Karalis Vilhelms ne tikai atskaitījās par saviem īpašumiem, bet arī pieprasīja pilnvarotām personām tos palielināt. Domesday Book cita starpā sniedz aplēses par īpašumu potenciālu.

Kāpēc Londona netika iekļauta šajā brīnišķīgajā grāmatā? Pastāv viedoklis, ka tas bija tāpēc, ka lielā pilsētā bija grūti veikt uzskaiti. Taču patiesībā saskaņā ar iepriekš aprakstīto sistēmu nebija lielas nozīmes, vai uzskaite tika veikta pilsētā vai ciematā, jo informāciju sniedza tie, kuriem bija visa informācija par reģionu. Runa ir par nepieciešamību – karalim Vilhelmam nebija nodoma Londonu, kas piederēja viņam, pārvērst par ‑svešu veļu, tāpēc nebija lielas jēgas tur veikt tautas skaitīšanu. Starp citu, arī galvaspilsētā Vinčesterā tautas skaitīšana netika veikta.

Viljams Londonai piešķīra hartu, kas apstiprināja Edvarda Konfesora laikā spēkā esošos likumus. Harta beidzās ar vārdiem: "Un es nevienam neļaušu jums kaitēt. Lai Visvarenais jūs pasargā." Šie vārdi nav nejauši, un tie nav arī tradicionāls frāzes pavērsiens. Tos var "tulkot" kā "mans vārds tiek dots no sirds un labprātīgi". Jā – varenais iekarotājs ‑karalis savā ‑ziņā centās koķetēt ar Londonas iedzīvotājiem, jo viņu uzticība bija labāka aizsardzība nekā Tower sienas vai citi cietokšņi. Pārveidojot anglosakšu likumus un paražas pēc saviem ieskatiem, Vilhelms neveica nekādas būtiskas pārmaiņas Londonā, kuras dzīve palika tāda pati kā līdz šim. Izņemot to, ka rietumu nomalē tika būvēts karaļa cietoksnis......

Atzīsim – bija labi, ka viņi to uzbūvēja. Mūsdienu Londonu nav iespējams iedomāties bez torņa, kas kalpoja kā cietums, karaļa zvēraudzētava (!), monētu kaltuve un karaļa dārgumu krātuve.

Starp citu – torņa apsargi oficiāli tiek saukti par "Yeoman Warders", nevis "Beefeaters", kā daudzi cilvēki domā, jo viņi pazīst šo parasto džina zīmolu. "Gaļas ēdāji" sargus, kas parādījās Henrija VII Tjūdora laikā, iesauca par "gaļas ēdājiem", jo viņi varēja ēst gaļu no karaļa galda bez ierobežojumiem (savulaik ļoti svarīga privilēģija).

1097. gadā Viljams Sarkanais sāka būvēt ‑Vestminsteras zāli – karalisko viesību zāli. Šī zāle kļuva par Vestminsteras pils centrālo daļu un ir saglabājusies līdz mūsdienām, savukārt mūsdienās zināmā pils tika pārbūvēta pēc 1834. gada 16. oktobrī notikušā ugunsgrēka. Papildus ‑Vestminsteras zālei no vecās Vestminsteras saglabājies (lai gan ne sākotnējā veidolā) arī Dārgakmeņu tornis, kas 1366. gadā uzcelts Edvarda III personīgo dārgumu glabāšanai.

P. S. Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc skarbajos viduslaikos daudzās Eiropas valstīs pilsētām bija pašpārvaldes privilēģija? Hanzas savienība apvienoja simt trīsdesmit pilsētas Ziemeļrietumeiropā. Londona un citas Anglijas pilsētas nebija šīs savienības dalībnieces, taču aktīvi sadarbojās ar to, un karalis Eduards III regulāri saņēma aizdevumus no Hanzas tirgotājiem. Kāpēc?

Tam ir divi iemesli. ‑Pirmkārt, pilsētas bija ļoti sarežģītas struktūras, un reti kurš karaļa ieceltais varēja tās efektīvi pārvaldīt pats. Vislabākos lēmumus varēja pieņemt tikai tie, kas labi pārzināja pilsētas dzīvi no iekšienes, nodarbojās ar amatniecību vai tirdzniecību. ‑Otrkārt, pilsētas bija lielākie nodokļu maksātāji. Kad karalis Henrijs V teica, ka Londona nodrošina trešdaļu zelta karaliskajā kasē, viņš pārspīlēja, bet ne par daudz. Vistai, kas dēj zelta olas, nepieciešama īpaša attieksme, tāpēc karaļi labprātāk neiejaucās sarežģītajā pilsētu pārvaldības mehānismā, lai netīšām ‑kaut ko nesabojātu un nezaudētu ienākumus. Viņi aprobežojās ar to, ka iecēla pilsētās uzraugus, kas pārstāvēja monarha personu, lai nodrošinātu, ka noteiktie ieņēmumi tiek pienācīgi izpildīti.