"Kunga iemiesošanās gadā ‑604. gadā Lielbritānijas arhibīskaps Augustīns iesvētīja divus bīskapus, proti, Mellītu un Justu. Mellītu viņš iecēla par bīskapu Austrumsakšu provincē, kuru no Kentas atdalīja Tamensas upe un kura austrumos robežojās ar jūru. Tās galvaspilsēta Londonia atrodas minētās upes krastos" .

Mellīts nodibināja Svētā Pāvila katedrāli ‑Lundenvikā-Londonā un sāka izplatīt iedzīvotājiem patiesās ticības gaismu. Tajā laikā karalis Saberts bija pirmais, kas pieņēma kristietību, un mudināja savus padotos darīt to pašu. Tomēr Saberta dēli nepiekrita tēva uzskatiem un slepus turpināja pielūgt pagānu elkus. Tiklīdz karalis nomira (tas notika 616. gadā), viņa dēli izraidīja Mellitu un viņa līdzgaitniekus. Mellīts devās uz Kentu pie bīskapiem Lawrence un Justus. "Kopā viņi nolēma atgriezties savā zemē un tur ar tīru sirdsapziņu kalpot Kungam, nevis bezjēdzīgi palikt starp šiem barbariem, kas sacēlās pret ticību.".

Par anglosakšu ticējumiem mēs zinām maz, galvenokārt no tā paša Beda Godājamā, kurš raksta par priesteriem, elkiem un kapiem, kā arī par to, ka kapus varēja apgānīt, metot tiem šķēpu, un ka priesteriem nebija tiesību nēsāt ieročus. No tā nevajadzētu secināt, ka kareivīgo anglosakšu dievi bija miermīlīgi; ieroču aizliegums reliģiskajā sfērā bija cieņas izpausme pret dieviem.

No valdnieka viedokļa monoteistiskā kristietība bija vēlamāka par pagānismu, jo ideja par vienu dievu nozīmēja ideju par vienu zemes valdnieku, citiem vārdiem sakot, kristietība veicināja varas centralizāciju un stiprināja šo centralizāciju. Vienkāršajiem cilvēkiem bija tuvāki un pazīstamāki pagānu dievi, no kuriem katrs bija atbildīgs par noteiktu dzīves jomu. Turklāt starp pagānu ‑dieviem-valdniekiem bija daudz "vietējo" dievu, kas sargāja konkrēta reģiona iedzīvotājus un tāpēc bija viņiem īpaši tuvi.

668. gada sākumā Nortumbrijas karalis Osvijs un Kentas karalis Egberts lūdza pāvestu Vitālianu nosūtīt jaunu Kenterberijas arhibīskapu. Pāvests izvēlējās Teodoru no Tarsa, kurš dzīvoja vienā no Romas klosteriem… Visticamāk, neviens no godātajiem mūkiem nevēlējās doties uz nedraudzīgo Lielbritāniju, kas izraidīja savus apgaismotājus, tāpēc vajadzēja sūtīt kādu, kurš piekrita. Teodors tika iesvētīts par mūku saskaņā ar austrumu ‑kristīgo ritu, tāpēc to pašu gada pavasarī viņš tika pārtulkots rietumu veidā un nosūtīts uz Angliju, kur izrādījās kā ļoti aktīvs mācītājs. Beda Goda rakstīja, ka Teodors anglosakšu baznīcas labā paveicis daudz vairāk nekā viņa priekšgājēji, lai gan viņa pēcteči ar viņu nevarēja salīdzināties. Mūsu vēsturei ir svarīgi, ka 675. gadā Teodors par Lundenvikas bīskapu iecēla kādu Erkonvaldu, kura mirstīgās atliekas tagad glabājas Svētā Pāvila katedrālē Londonā. Tā kristietība atgriezās Londonā, un tagad jau uz visiem laikiem.

Starp citu, pāvests Gregors I bija noskaņots izveidot arhibīskapa katedru nevis Augustīna izvēlētajā Kenterberijā, bet gan Lundenvikā. Par to liecina pāvesta vēstule Augustīnam, kuru Beda Cienījamais pilnībā citē savā Vēsturē. "Tu vari iesvētīt divpadsmit bīskapus dažādās vietās," raksta pāvests, "lai tie būtu tavā pakļautībā, bet Londonas pilsētas bīskapam turpmāk vienmēr jābūt iesvētītam savā sinodē un jāsaņem pallijs no svētā apustuliskā troņa, kuru es tagad pārvaldu ar Dieva žēlastību.". Pallijs ir balta lenta ar izšūtiem sešiem krustiem, ko dievkalpojumu laikā valkā pāvesti un bīskapi. Nosūtot palliju bīskapam, pāvests apstiprināja, ka pieņem viņa kandidatūru. Neskatoties uz to, ka kopš reformācijas ir pagājuši gandrīz pieci simti gadu, pallijs joprojām redzams Kenterberijas diecēzes ģerbonī.