Nē, tas tā nav. Divas apdzīvotas vietas, kas dažādos laikos pastāvēja praktiski vienā un tajā pašā vietā (pusotrs kilometrs nav liels attālums), ja starp tām ir skaidri saskatāma nepārtrauktība, var uzskatīt par vienu un to pašu pilsētu. Un nav nozīmes, vai uz jauno vietu pārcēlās Londinium iedzīvotāji, vai tur apmetās citi cilvēki, svarīgi ir tas, ka Londinium nodeva stafeti Lundenvikam, kā viņi to dēvē, "no rokas rokā". Nu, un skrupulozajiem pedantiem, kuriem nepieciešama "pilnīga atbilstība", var ieteikt pastaigāties pa Oldvičas ielu, kas vijas ap Strandu St ‑MaryleStrand baznīcas rajonā (starp citu – tieši šeit 1809. gadā apprecējās Džons Dikenss un Elizabete Barrova, Čārlza Dikensa vecāki). Šīs ielas vietā atradās Lundenviks. 9. gadsimta beigās, kad karalis Alfrēds Lielais sāka atjaunot Londīniju, Lundenviku pārdēvēja par Ealdviku, ko var tulkot kā "Vecais tirgus", jo piedēklis "vic" apzīmēja tirdzniecības vietu, tirgu. Laika gaitā "Ealdwick" pārtapa par "Aldwych", un tagad Lundenviks ir neatdalāms no Londonas.

Benediktīniešu mūks Beda Godājamais, viens no Baznīcas skolotājiem , savā "Angļu tautas baznīcas vēsturē" (731. g.) apraksta Lundenviku, ko viņš dēvē par Londoniju, kā "tirdzniecības ostu daudzām tautām, kas šeit ierodas pa sauszemi un jūru". Šos vārdus var pieņemt kā versiju, kas izskaidro apmetnes pārcelšanu pusotru kilometru uz rietumiem – iespējams, jaunā vieta bija ērtāka tirdzniecībai nekā vecā.

Eseksas karaliste un tās galvaspilsēta

6. gadsimta sākumā teritorijā, ko tagad aizņem Eseksas, Hertfordšīras un Middlesex grāfistes, tika dibināta Eseksas karaliste.

Mēs ļoti maz zinām par agrīno viduslaiku britu karaļvalstīm. Informācijas avoti ir nedaudzie dokumenti, kas apliecina zemju vai privilēģiju iegūšanu. No tiem mēs zinām, ka ap 477. gadu saksonu ciltis no kontinentālās daļas ieradās Lielbritānijas krastos vadoņu Ella un Saksas vadībā. Saksa nostiprinājās tagadējā Eseksas grāfistē un sāka spiest britus atpakaļ. Līdz 527. gadam sakši bija iekarojuši teritoriju, kas kļuva par Eseksas karalisti, vienu no septiņām anglosakšu karalistēm . Tādējādi 6. gadsimta pirmajā pusē Lundenvica nonāca saksonu pakļautībā.

Lielbritānija astotā gadsimta beigās

Saksonieši pret romiešiem labākajā gadījumā bija neitrāli, tāpēc par romiešu mantojuma saglabāšanu nevarēja būt ne runas. Lielbritānijas vēsturi sāka rakstīt no jauna.

Pilsētas statuss no provinces centra kļuva par nelielas, bet joprojām neatkarīgas karalistes galvaspilsētu. Arheoloģiskie atradumi, kas nereti izrādās informatīvāki par dokumentālajiem avotiem, ļauj iztēlē uzburt priekšstatu par rosīgu apmetni, kuras kodolu veidoja liels tirgus, ko ieskauj amatnieku darbnīcas, kautuves, krodziņi un krodziņi, kas tajos tālākajos laikos kalpoja kā sava veida izklaides centri – ēdot varēja noskatīties ceļojošo mākslinieku uzstāšanos, paklausīties minstrēliem, atrast kādu, pie kā pavadīt nakti. Nedaudz tālāk plašā joslā stiepās fermas… Un viss šis krāšņais krāšņums bija iespiests starp ‑Longakru un Temzu.

Kristietības izplatīšanās

Romā, neraugoties uz impērijas sabrukumu, viņi atcerējās tālo ‑ziemeļrietumu zemi. 595. gadā pāvests Gregors I, kuru protestantu ‑reformators Žans Kalvins uzskatīja par "pēdējo labo pāvestu", nosūtīja misiju uz Lielbritāniju, lai pievērstu kristietībā Kentas karali Etelbertu un viņa padotos. Misiju vadīja benediktīniešu mūks Augustīns, kurš bija Svētā Andreja klostera prāvests Romā. Var iedomāties, kā viņam negribējās pamest savu klosteri un vilkties uz tālām zemēm, lai iepazīstinātu ar kristietību ‑dažus savvaļas ļaudis, taču disciplīna ir disciplīna – Augustīns droši sasniedza Lielbritāniju, apmetās Kenterberijā, kristīja karali un daudzus viņa padotos, nodibināja klosteri un 601. gadā kļuva par arhibīskapu. Tādējādi Lielbritānija nonāca Eiropas politikas orbītā, kuras centrs bija jaunā kristīgā Roma. Eseksas karaliste tolaik bija Kentes vasaļa teritorija.