842. gadā vikingi Lundenvicā, Kenterberijā un Ročesterā sarīkoja "lielu slaktiņu", pēc kura pilsētniekiem nācās smagi strādāt, lai atjaunotu savas apmetnes. Deviņus gadus vēlāk vikingi, ierodoties ar trīssimt piecdesmit kuģiem (!), atkal izlaupīja Lundenviču, bet pēc tam Veseksas karalis Etelulfs (Ethelwulf of Wessex) nelūgtajiem viesiem deva pamatīgu triecienu, pēc kura tie uz sešpadsmit gadiem atstāja viņa valdījumus vienus, dodot priekšroku vājākajām Mercijas, Austrumanglijas un Nortumbrijas karalistēm.

Londonā bojā gājušo vikingu piemiņai ir uzstādīts akmens.

Anglosakšu hronikas fragments. "Lunden byrig" – viens no anglosakšu valodas Londonas nosaukumiem. XI-XII gs.

"Tad [871. gadā] no Readingas uz Lundenviku ieradās pagānu karaspēks un tur ziemoja," teikts anglosakšu hronikā, kas ir senākā angļu hronika. Šoreiz Lundenvika tika ieņemta uz ilgu laiku. "Mersijas iedzīvotāji noslēdza mieru ar šo karaspēku," piebilst hronists. Šajā kontekstā vārdi "noslēdza mieru ar šo karaspēku" jāsaprot kā "atpirka", nevis "kļuva par sabiedrotajiem".

Nu – agrāk vai vēlāk bija sagaidāms, ka vikingi mainīs taktiku un no uzbrukumiem Lielbritānijas piekrastē pāries uz cietokšņu veidošanu šeit, kas veicināja salas iedzīvotāju aplaupīšanu un kalpoja kā tramplīns tālākai ekspansijai (beigu beigās vikingi aizpeldēja līdz pat Ņūfaundlendai!) . Par sagūstīto Lundenvikas iedzīvotāju likteni hronisti nestāsta, taču šeit, kā saka, nav divu variantu – tie, kuriem neizdevās izbēgt, tika nogalināti.

Vikingi palika Lundenvicā līdz 885. gadam, kad pilsētu no viņiem atkaroja Veseksas karalis Alfrēds, kuru par viņa varoņdarbiem iesauca par "Lielo". "Viņa rokās pārgāja visi angļi, izņemot tos, kas bija dāņu pakļautībā," teikts hronikā.

Mirstība, redzi un baidies!

Kāda miesas maiņa ir šeit!

Padomā, cik daudz karalisko kaulu

Miegs šajā akmeņu kaudzē:

Šeit viņi gulēja bija valstības un zemes,

Kas tagad vēlas spēku, lai maisītu viņu rokas:

Kur no savas kanceles aizzīmogo ar putekļiem

Viņi sludina: "Lielumam nav uzticības.

Francis Beaumont. Par kapenēm Vestminsteras abatijā

Ludenburga

Karalis Alfrēds nolēma izmantot romiešu atstātos Londinium pilsētas mūrus. Romieši bija pamatīgi uzcēluši, un liela daļa mūra bija saglabājusies. Daudz vieglāk bija atjaunot nopostītos, nekā būvēt jaunus nocietinājumus, un kopumā no stratēģiskā viedokļa Londinium atrašanās vieta bija izdevīgāka, ne velti šeit apmetās ‑iebrucēji romieši. Tāpēc pilsētas kodols atgriezās Londonīnijā, un Lundenviku atjaunoja nelielā mērā, tikai kā tirgošanās vietu.

Atjaunoto Londīniju sauca par Ludenburgu, bet varbūt ir pienācis laiks aizmirst par vecajiem nosaukumiem un sākt saukt pilsētu ar tās pašreizējo nosaukumu, jo īpaši tāpēc, ka nosaukums "Ludenburga" ilgi neizdzīvoja.

Hronika vēsta, ka Ludenburga tika atdota eldormanam Etelredam. ‑Patiesībā sākotnēji Etelredam II, kas 879. gadā tika ievēlēts par Mercijas valdnieku, bija karaļa tituls, bet pēc Alfrēda Lielā valdnieka kundzības atzīšanas viņu sāka saukt par eldormanu (grāfu). Neraugoties uz to, ka normāņi likvidēja visas anglosakšu muižniecības privilēģijas (un arī pašu muižniecību), elfta tituls tika saglabāts un sāka lietot līdzīgā franku titula comte vietā. Kļuvis par Alfrēda vasali, Æthelreds apprecēja viņa meitu. Londonas nodošana znota rokās liecina, ka karalis Alfrēds šai pilsētai piešķīra lielu nozīmi.

Atjaunotā Londona nekļuva par karalistes galvaspilsētu, jo jau 871. gadā Alfrēds Lielais, uzreiz pēc stāšanās tronī, par galvaspilsētu pasludināja Vinčesteras pilsētu, tāpat kā romieši bija dibinājuši Londonu.