Toms satvēra rūķi aiz pleca un maigi pakratīja. Nekas nav noticis. Toms kratījās stiprāk – krākšana tikai pastiprinājās. «Celies!» – Nevarēdams to izturēt, Ērnijs iesaucās rūķītim tieši ausī, bet, diemžēl, krākšana neapstājās.

– Pagaidi, es domāju, ka šī ir dienasgrāmata. – Toms paņēma grāmatu ar lentes grāmatzīmi virsū.

– PAR! Es atpazīstu sava vecvectēva rokrakstu! – Toma seja staroja. Viņš priecājās kā bērns, kurš dārzā atradis «dārgumu», ko kā bērnu pārsteigumu paslēpis vectēvs.

Ērnijs paskatījās dienasgrāmatā. Tievās, nodzeltējušās lapas bija pa diagonāli uzskribelētas ar dažiem skribelēm, kas neskaidri atgādināja rūnas.

Toms tos bez grūtībām atšifrēja.

«Šeit teikts: lai pamodinātu rūķi, izraujiet no viņa bārdas garākos matus.»

– Kā es varu saprast, kurš no tiem ir garākais: viņi visi saritinās.

Ērnijs domīgi aptaustīja rūķa bārdas matiņus, kamēr viņš turpināja krākt, kratīdams visu apkārt.

– Kā būtu, ja vienu paturētu un pārējo saīsinātu? – Ērnijs ierosināja.

– Tu esi ģēnijs. Ko mēs darīsim, lai to saīsinātu?

– Te ir kaut kāds nazis. – Ernijs pamanīja vidēja izmēra lādes apakšā nazi ar zeltītu, ar safīriem rotātu rokturi.

«Mums vienkārši jāatgriež tā, kā tas bija: mēs vēl neesam noslēguši mantojumu.»

– Mēs?

– Tu arī esi mantiniece. Vismaz šis akmens tā domā.

«Es saprotu,» Ērnijs neiedziļinājās detaļās. Tikmēr viņa telefons aktīvi vibrēja.

«Kāpēc es nevaru jums piezvanīt?» – Ņina atkal kļuva noraizējusies.

«Mēs atrodamies lidojumu vadības nodaļā, šeit ir sarežģīta radioiekārta,» Ernijs teica pirmo daļēji sakarīgo muļķību, kas ienāca prātā, labi, ka meitenes reti saprot tehnoloģijas. «Mēs drīz būsim tur, neuztraucieties.»

«ES cenšos. Starp citu, nosēšanās aizkavējas, kā mums teica, tehnisku iemeslu dēļ.

«Redziet, nav par ko uztraukties.»

Ar vienu roku Ernijs drukāja ziņas, ar otru viņš turpināja turēt krākošā rūķīša bārdu, kuru Toms nikni zāģēja ar nazi.

– Ļauj man iet. «Ērnijs bija izcils koka klucīšos skaistu figūru grebējs, un viņa roka bija lieliska ar nazi.

– Nu, viens, divi, trīs, fuck-tibidoh! – Toms izrāva garākos matus, aizverot acis.

Krākšana un trīcēšana apstājās.

Rūķis izstaipījās un žāvādamies piecēlās sēdus. Spožas acis vērīgi paskatījās uz Erniju, tad uz Tomu.

Viņa vēders norūca. Ērnijs saprata, ka krākšana nemaz nav tik slikta – dārdoņa atgādināja liela plēsīga dinozaura rēcienu no iespaidīgas filmas.

– Esmu izsalcis! – dārgumu glabātājs teica aizsmakušā basa balsī.

– «Rūķis pamodīsies izsalcis. Pabaro viņu. Pabaro mani labi,» Toms iztulkoja druīdu skrecelējumus no dienasgrāmatas. – Vai jums ir līdzi ēdiens? – Toms jautāja tādā tonī, it kā Ernijs būtu tikai tāds cilvēks, kurš vienmēr glabā desu saišķi jakas krūšu kabatā.

– Tas izskatījās pēc piparmētru konfektes. – Ērnijs patiesībā atrada konfekti kabatas apakšā.

Ērnijs pasniedza konfekti rūķim. Viņš to satvēra un norija, nekošļājot, kopā ar iesaiņojumu. Toms tikmēr zīmēja dažas zīmes uz zemes un kaut ko murmināja velsiešu valodā. Īsi pazudis maģiskas miglas mākonī, viņš atkal parādījās rokās turot paplāti ar karstu picu un ceptiem kartupeļiem. Rūķis ātri aprija visu bez pēdām, nebaidoties apdedzināties. Skaļi atraugas, viņš noglāstīja savu biezo vēderu un aizvēra acis. Viņš likās apmierināts.

«Es nezināju, ka jūs varat uzburt ēdienu no zila gaisa,» Ērnijs slavēja Toma maģiskos darbus.

– Es arī nezināju. Patiesībā viņš neburvēja, bet gan teleportējās.

– No kurienes, atvainojiet?

– No skolas kafejnīcas. Es tur veidoju nelielu atveri savam birojam… nu, zini, dažreiz gribas iedzert kafiju un virtuli lieliskā izolācijā… – Toms nedaudz nosarka. – Nu, tagad man ir izdevies nedaudz pamainīt… ierašanās punktu. Protams, ne bez šī krāšņā akmens palīdzības.