– Ak, pagaidi, es redzu izeju! – Toms pēkšņi iekliedzās, it kā Ērnijs nežēlīgi grozītu lidmašīnu, kūleņojot noslēpumaini spīdīgā telpā.

Ērnija kājas un galva beidzot atgriezās savās dabiskajās vietās.

Lidmašīnas deguns ienira spīdīgā, virpuļojošā piltuvē. Tajā pašā laikā Toms atspiedās uz stūres, noliekot lidmašīnu uz tās labās puses. Viņa garie mati skāra Ernija plaukstu.

Varavīksnes panorāmu nomainīja dīvaina ainava, kas atgādināja tikai tuksnesi naktī. Nāvīgi bāli akmeņainā augsne, kas bija izraibināta ar bedrēm, mistiski mirgoja.

Lidmašīna maigi nolaidās, augstu lecot. Aprakstījis loku virs virsmas, viņš izdarīja vēl vairākus lēcienus, tad ilgi ripoja un beidzot maigi samazināja ātrumu, it kā būtu paklupis. Šasija kaut kam ietriecās.

– Un kur mēs esam? – Ernijs berzēja deniņus un grozīja galvu, lai izstieptu kaklu.

«Apvienotie Arābu Emirāti,» Toms teica, ne bez sarkasma.

– Tā ir patiesība? – Ērnijs tagad mīcīja sastindzis rokas, krakšķēja pirkstus.

Toms jēgpilni klusēja, berzēdams ar pirkstiem pār akmeni, ko Ērnijs bija izņēmis no kabatas, kad bija noguris.

– Ko jūs teicāt par mantojumu? – Ērnijs mēģināja ienākt no otras puses.

Tikmēr vīnogulāju jostas atslābināja satvērienu, pēc tam spontāni pazuda otrā pilota sēdekļa dziļumos. Arī Toms tika «atbrīvots no savām saitēm».

«Šķiet, ka šī mehāniskā viedā sistēma aicina mūs pastaigāties.» ko tu saki? – Toms atkal ignorēja Ernija jautājumu un mainīja tēmu.

– Ņemot vērā, ka man nav ne jausmas, kur mēs atrodamies…

Toms atvēra durvis un bez vilcināšanās nolēca. Dīvainā augsne kā batuts viņu atgrūda. Viņš uzlidoja nedaudz augstāk par salonu, atkal atgrūda, šoreiz Ernijs pamanīja tikai galvas augšdaļu, un pazuda kaut kur zemāk – pavisam. Ērniju nedaudz pārsteidza fakts, ka viņš nedzirdēja nevienu skaņu.

Tomēr Toms atkal parādījās, lēkādams un rādīdams Ērnijam. Ērnijs izliecās no kabīnes un paskatījās uz leju. Toms joprojām atleca no zemes kā mazs lēcējs. Intensīvi žestikulējot, viņš aicināja lēkt arī Ērniju.

Pamanījis, ka Tomam viss ir kārtībā, Ernijs beidzot uzdrošinājās lēkt nezināmajā.

Kā viņš gaidīja, elastīgā augsne viņu atgrūda; beidzot viņš varēja nolaisties tikai pēc vairākiem lidojumiem augšup un lejup. Toms vēroja viņu kā kaķis skatās bumbu, paceļot un nolaižot galvu.

Kad Ērnijs beidzot piezemējās, Toms pienāca viņam tuvu un atlaida roku. Dīvainais akmens viņa plaukstā kvēloja koši zilā krāsā, un ap to izveidojās mirgojošs lauks kā kupols, kas aizvērās pār Erniju un Tomu.

– Lieliski. Tagad mēs varam ne tikai elpot, bet arī dzirdēt viens otru.

– Kāpēc tikai tagad?

«Iepriekš jūs izelpojāt savu gaisa daļu, un es elpu savu, bet starp mums nebija gaisa.» Kad mēs stāvam tuvu viens otram, mūsu «gaisa kameras» saplūst vienā kopīgā. Vispār, lai kas arī notiktu, apsoli no manis tālu neiet.

«Es mēģināšu,» Ērnijs atbildēja, neko daudz nesapratis. – Kas tas par akmeni?

– Druīdi to sauca par Mēness akmeni, bet es tam nepiešķīru lielu nozīmi. Kā izrādījās, velti.

– Tātad mēs sākam…

Toms neļāva Ernijam pabeigt jautājumu un, satvēris viņu aiz pleciem, pagrieza viņu par simt astoņdesmit grādiem.

Ērnijs klusā izbrīnā pavēra muti: milzīga, spoža Zeme, ko ieskauj zils oreols, karājās melnajās debesīs.

«Mums paveicās, mēs nonācām uz pilnas zemes,» Toms komentēja diezgan mierīgi.

Ērnijs paskatījās uz mākoņiem un kontinentiem. Nakts pilsētu gaismas kā Ziemassvētku eglīšu vītne rotāja guļošos kontinentus. Planētas otrā pusē tirkīzzilie okeāna ūdeņi, ko paspilgtināja pēcpusdienas saule, apskāva krastu izliektās malas.