Tikmēr rūķis sāka skaļi žāvāties un apgūlās uz sāniem, laiski šūpodams kāju. Šķita, ka viņš ir gatavs atkal aizmigt.
Toms vēlreiz šķirstīja uzskricelēto dienasgrāmatu.
– «Lai uzvarētu rūķīti, izklaidējiet viņu – viņam patīk mīklas. Ja viņam patīk ar tevi spēlēties, viņš tev palīdzēs izmantot savu maģisko spēku.
«Nu, lūk, meklēsim internetā…» Toms pastiepa kabatā pēc telefona un uzreiz to nometa, pūšot pa apdegušo pirkstu.
– Krāpšana! Es to neciešu! – Uzmundrinātais rūķītis sajūsminājās un sāka dusmoties.
«Labi, labi,» iejaucās Ērnijs. «Tagad es jums kaut ko pastāstīšu pats.» Tagad pastāstiet man, uz ko jūs vienmēr skatāties, bet nekad neredzat?
– Neredzamā cepure!
– Nē, parasto cilvēku pasaulē. Mēs ikdienā neizmantojam burvju lietas, vai zināt?
Rūķis atkal nodomāja.
– Stikls!
«Muša neredz stiklu, bet cilvēks redz.»
«Gaiss,» rūķis vēlreiz ierosināja, sākdams kļūt aizkaitināts.
– Nav slikti, bet tas nav tas, ko es vēlējos. Turklāt mēs joprojām spējam saskatīt gaisu – dažās tā izpausmēs.
Rūķis vēl mazliet padomāja.
«Tu to paņēmi, pasaki man atbildi,» viņš drūmi sacīja, gandrīz lemts.
– Atoms!
– Kas tā par gaisotni?! – Rūķis apmulsis sarauca pieri, sasprindzinādams prātu.
– Atoms ir mazākā vielas daļiņa, no kuras veidojas molekula. – Ērnijs sāka saprast, ka rūķītim ir maz zināšanu par mūsdienu fiziku.
– Tātad jūs esat alķīmiķis? Bet tā neizskatās.
– Nē, es esmu mūziķis. Vienkārši zināt, zinātnē kaut kas ir mainījies kopš viduslaikiem.
Rūķis sarauca pieri, kasīdams pakausi.
Ērnijs mēģināja izdomāt kaut ko, kas viņam varētu patikt. Tas, iespējams, ir apmēram tas pats, kas mēģināt izklaidēt mūsdienu, apmēram sešus gadus vecu bērnu.
– Kas paliek uz karotes pēc tam, kad no tās viss ir apēsts? – Ernijs tika atrasts.
Rūķis atkal sarauca pieri.
– Atkal bankomāts? – viņš kautrīgi ierosināja.
– Nē, šai «vielai» jums vajadzētu būt pazīstamai.
Rūķis kādu brīdi kasīja pakausi un noglāstīja saīsināto bārdu. Viņš šķita nopietni satraukts.
«Es nezinu,» viņš beidzot klusi teica.
– Sālēja!
Rūķis iesmējās, ripinādams no vienas puses uz otru.
«Siela, sela…» viņš atkārtoja žagas.
Toms piemiedza Ērnijam, paceļot viņam īkšķi.
– Kā ar pēdējo mīklu? – Ērnijs ierosināja. «Esmu pārliecināts, ka šoreiz jūs to sapratīsit.»
«Nāc,» sacīja tagad apmierinātais rūķis, noslaucīdams asaras, kas bija parādījušās.
– Kas vienmēr pāriet, bet nekad neatgriežas?
– Laiks! – nu jau absolūti laimīgais rūķītis bez vilcināšanās izpļāpājās.
Toms apskāva Ērniju un noskūpstīja viņa pakausi.
– Mans dēls ir ģēnijs. Tu arī! – Toms maigi noglāstīja rūķītim pa galvu, viņš izskatījās pēc apmierināta kaķēna.
Izlecot no krūtīm, viņš no smieklīgo bikšu kabatas izņēma apzeltītu stropu ar ķēdi un riteņiem, kas atgādināja hronometru. Atvēris to, viņš sāka griezt mehānismu – it kā iedarbinātu modinātāju.
– Kas tas ir? – Toms jautāja.
– Laika pārtvērējs!
Toms un Ernijs kaut kur krita, griežoties kā daiļslidotāju pāris, kas dejo ledus deju.
3.NODAĻA. Andalūzijas rozes un riekstu rullītis
Ērnijs atsitās ar kājām pret flīzēm un ar pieri Toma virzienā. Viņu pagātnes figūru caurspīdīgie silueti, nedaudz viņiem priekšā, izšķīda. Ņina sarauca pieri un pagriezās. Viņai izdevās kaut ko pamanīt, bet viņai nebija laika kaut ko saprast un tagad berzēja acis un deniņus.
– Kas tur notika?
– Nekas. «Nekā pārdabiska,» Ērnijs klaji meloja.
– Tā ir patiesība? – Ņina joprojām sarauca pieri.
«Tā ir taisnība,» Toms atbalstīja Erniju. – Ātri iesim uz zāli, citādi kavēsimies iekāpšanā. – Toms nekavējoties mainīja tēmu. Aplicis roku ap abiem, viņš piesteidzās pie bīdāmajām caurspīdīgajām durvīm.