Tagad es pat patiku sev, nevis tikai “labi, derēs”.

Durvis aiz manis čīkstēja

– Kā iet ar kleitu, meitenes? – saraucu pieri no deguna balss skaņām. – Kāpēc jūs slikti sakārtojāt vilcienu?

Simona savilka lūpas, Diāna kopumā paspēra soli atpakaļ, un Stefans sāka koriģēt viņas kleitas apakšmalu, paceļoties arvien augstāk. Ja tas sasniegs tavu vidukli, es to ielauzīšu. Un es jau pagriezu roku, kad vakardienas kalps ienāca pa durvīm.

– Ko tu šeit dari, Stefan?

– Es pārbaudu Amālijas kleitu, Monsieur Voight. Un viņa pati. Vakar viņa uzvedās dīvaini.

"Tu esi drēbnieks un saimnieka palīgs, nevis dāmas kalpone un ne pats saimnieks, lai pārbaudītu kleitu vai pašu princesi." Ej prom.

"Paldies…" es teicu. -Jūsu vārds ir Voight?

– Voits Imrihs, princese Amālija. Stolniks un drēbnieks princim Alešai Oldriham.

Mēģināju kaut ko atcerēties no vēstures lekcijām, kas acīmredzot bija pirmajā kursā, bet neizdevās. No vecāka gadagājuma vīrieša uzvedības, bagātīgajām drēbēm un mierīgās pārliecības un tā, kā ļaunais Stefans viņam neapšaubāmi paklausīja, ir loģiski pieņemt, ka viņš ir kāds uzticības cilvēks vai vadītājs.

– Sakiet, ser Voight… Kā es varu pārbaudīt, vai es nesapņoju?

–Tu guli, princese?

Jautājums mani mulsināja, un es bez vilcināšanās atbildēju:

– Nē…

– Nu tad tu neguli. Voits man mierīgi teica. "Ja viņi būtu aizmiguši, viņi nevarētu atbildēt." Bet, ja šaubāties, varat mēģināt nokrist, un es jūs noķeršu. Vai esat kādreiz pamodies tā, it kā būtu nokritis? It kā dvēsele lidotu ķermenī?

Man tas bija, un es pamāju ar galvu.

– Vai tu to noķersi?

Kravčijs pamāja. Es negribēju viņu saukt par stolniku, ar šo vārdu asociējās tikai papīrs. Es aizvēru acis. Labi, krīti tā – uz priekšu. Voits kliedza no aizmugures, gatavojoties mani noķert. Simone iekliedzās. Es nesasitu pa seju tikai tāpēc, ka princis, kurš ienāca, satvēra mani aiz pleca netālu no grīdas. Viņš tikpat maigi skatījās man cauri.

Visi četri, arī es, sastinga, gaidot prinča reakciju, bet viņš iztaisnoja apmetni un atkal satvēra manu roku.

– Stefan, viņi tevi gaida darbnīcā. Voight, pavadi mūs līdz ūdenskritumam.

Mēs devāmies atpakaļ uz karieti. Es nevarēju saprast, kas bija nepareizi apkārtējo uzvedībā. Droši vien tas, ka visi, izņemot meitenes, uzvedās tā, it kā viņu prinča kāzas notiktu katru gadu un ne pirmo reizi. Bet šī nav kāzu gadadiena, bet gan jaunas kāzas?

Es paklupu uz pakāpiena, kā sapnī, kad tu nokrīti un pamosties. Alešs mani paķēra, bet es nepamodos. Ko tas nozīmē?

Voits kaut ko teica kučierim, tad apsegloja līci, kas stāvēja aiz karietes. Mēs ar princi atkal atradāmies iekšā vieni un rati sāka kustēties.

– Vai tu par kaut ko uztraucies, Amālija?

– Kā… kā tu saproti, ka tas viss ir sapnis un tu vari pamosties?

Viņa acīs uz brīdi kaut kas mainījās. Mierīgu raižu vietā uzplaiksnīja tālas sāpes, ko iezīmēja šķielēšana un krunciņas acu kaktiņos. Un tad viņa aizgāja, atstājot mieru savā vietā.

– Nekādā gadījumā, dārgā Amālija. Jūs varat mēģināt atcerēties, kā tas viss sākās, kā sākās šis tavs sapnis, taču tas nepalīdzēs mainīt realitāti.

– Kāpēc?

Princis neatbildēja. Ko viņš garīgi atdeva? Es sāku atcerēties savu pašreizējo, trešo universitātes gadu un to, kā gatavojos sesijai, kā nepilnu darba laiku strādāju suvenīru veikalā, kā arī mājās nodarbojos ar galvanizāciju un epoksīdu, kā arī mēģināju izgatavot dizaineru rotaslietas. Un kā es no kāda nopirku akmeņus, lai ieliktu kabošonos… kas tie bija par akmeņiem? Muļķības…

Es paskatījos uz augšu un sastapu prinča acis. Manās acīs, iespējams, bija daudz kas, nevis līgavas prieks, es nezinu.