– Labdien, dārgā Amālija.

Es pieskatīju viņu, šokēta par šo satriecoši maigo vienaldzību.

– Es neesmu Amālija! "Viņš jau bija aizvēris durvis aiz sevis un nedzirdēja manu kliedzienu. Par kādu bloku es sapņoju? Es piespiedu rokas pie krūtīm, mana sirds dauzījās. Kāpēc pie velna viņš mani ignorē? Mēs spēlējam kāzas! Vai nē?

– Nedariet to, kundze. – teica Simone, kas piegāja klāt, – nesatrauc princi, tas nav piemērots. Tu drīz pieradīsi, Amālija, jo tev agrāk nebija cita vārda… Nāc, es tev parādīšu peldkostīmu. Tas dod spēku, tas tev šodien būs vajadzīgs.

Tas bija pārsteidzoši patīkami siltajā ūdenī, Simone uzklāja dažas sastāvdaļas maniem matiem un pēc tam nomazgāja. Turmalīns uz viņas plaukstas locītavas maigi kvēloja, it kā smeltos spēkus no ūdens.

– Pastāsti man par princi, Simone. Kāpēc lai viņš nebūtu sarūgtināts?

Meitene sastinga, tad paskatījās apkārt.

– Teodora Teitana vienmēr saka, ka Amālija pati visu zina.

– Pastāsti man, ja? Es maz zinu.

"Nu… es nezinu visu, bet kalnu cilvēku labklājība ir atkarīga no prinča noskaņojuma." Saka, ka viņam esot vienam, pēc nogruvumiem bijuši nogruvumi, lietusgāzes, upes izgājušas no krastiem… Bet tas bija ļoti sen. Kopš tā laika katru gadu princis spēlē kāzas ar Amāliju un mēs dzīvojam laimīgi…

– Katru gadu? – es vēlreiz jautāju. – Ko tu ar to domā – katru gadu?

Simone apklusa.

– Simona!

"Atvainojiet, Amālijas kundze…

– Dievs, es neesmu Amālija! Mani sauc Inna! Un es jau beigšu sapņot! – es uzliesmoju. Meitene šņukstēja.

– Labi, labi, Džona Amālijas kundze, lūdzu, tikai nekliedziet. Citādi viņi mani lamās. Jūs ne par ko nesapņojat, jūs jau sen pamodāties, nebaidiet mūs. Ejam, Dajanka tev jau atnesa brokastis, un es sagatavoju jaunu kleitu.

Uz gultas gulēja balta satīna kleita ar smalkiem izšuvumiem gaiši rozā un sudraba pavedienā. Raksts veidojās ziedos, nedaudz līdzīgs tai, kas vakar uzziedēja laukumā. Šeit bija zeķes, zābaki, izklāts apmetnis un kastīte, acīmredzot ar rotaslietām.

"Jūs apsēdieties, Amālijas kundze," Diāna teica un norādīja uz galdu pie kamīna. Bija krūze ar kaut ko neticami karstu, augu un neticami aromātisku, bija svaiga garoza maize, vairāki dažādi sieri, kas sagriezti plānos gabaliņos, viens mazs apaļš gabaliņš, kas izskatījās pēc kamambēra, un bļoda ar medu.

Sasodīts, kad es pēdējo reizi ēdu brokastis? Es parasti dzēru tukšu kafiju un pusdienoju tikai universitātē. Tas bija neticami patīkami, siers kusa uz mēles, zāļu uzlējums uzmundrina kā kafija.

"Starp citu," Simona čukstēja māsai, "Amālijas kundzi sauc Jona, vai varat iedomāties?"

Es nobolīju acis.

Pēc brokastīm māsas man palīdzēja uzvilkt kleitu. Šoreiz kastītē bija satriecoši skaista baltā zelta kaklarota. Ziedu ziedlapiņas bija izgatavotas no rozā turmalīna, lapu cirtās dzirkstīja mazi dimanti, un katra zieda centrā bija rozā akmens, neticami caurspīdīgs un spilgts. Es nevarēju atcerēties nosaukumu. Bet es sapņoju atvērt savu dizaineru juvelierizstrādājumu veikalu! Un tētis, ģeologs, tādu aizmāršību nepiedotu. Lai gan, mans Dievs, kur reālajā pasaulē mums tas viss ir jāatceras?

– Simone, kas tas par akmeni?

– Centrā ir rozā berili, Jonas-Amālijas kundze.

– Ļoti skaists! – nemaz nerunājot par to, ka tas ir dārgi.

Es sevi neatpazinu. Vispār es bieži neskatījos pilna auguma spogulī, izņemot pielaikošanas kabīnēs. Un tad tu parasti uz sevi skaties šādi: vai jaunie džinsi der vai neder, vai krekls der. Es pieradu pie sevis, uzskatīju sevi par parastu un kaut kā man nebija ieraduma sevi apbrīnot. Parasta studente, metrs sešdesmit, otrais izmērs, plāni brūni mati – tik slikti, ka pat nemēģināju tos ieveidot, bet parasti saritināju bulciņā. Acis ir zilas, bet ne pārāk spilgtas. Tāds vīrietis kā Alešs diez vai man tuvotos džinsos un bruņurupuču apkakliņā.