– Ko tu karājies?! Kādas vēl ērces?! Es to tā neatstāšu! – Sācis niezēt vēl niknāk, Duglass paskatījās apkārt pūlim, pamanīja mani un kliedza: – Tu! Tu to izdarīji!

Un viņš metās man virsū.

Es negaidīju šādu pavērsienu un vilcinājos. Van Dūzs satvēra mani aiz pleciem un kratīja tik stipri, ka man klabēja zobi.

– Tilda! – viņš rēca, bet tad Kristofera milzīgā dūre ielidoja viņam ausī, un puisis tika atrauts no manis. "Ak, tu…" Duglass nošņāca, pakratīdams galvu, piecēlās no grīdas un metās pie puiša.

– Sitiet mājstrādniekus! – pēkšņi nāca no kaut kur pūļa.

– Kaujinieki ir nelieši! – skanēja atbilde.

Un sākās kautiņš.

Ēdamistabā sāka lidot trauki, malās nostumtie galdi un krēsli sāka dārdēt.

– Tilda, ej prom no šejienes! – Alai man kliedza. – Un ņem līdzi Nellu!

Cīņa guva apgriezienus viesuļvētras tempā. Es satvēru apmulsušo meiteni aiz rokas un vilku uz izeju.

Spriežot pēc aizraušanās, ar kādu cīnījās piekritēji, kļuva skaidrs, ka puiši vasaras laikā ir stagnējuši un tagad ar prieku demonstrē savu drosmīgo varēšanu. Nu, vismaz neviens nedomāja izmantot maģiju. Tādos cīņās tas ir tabu. Turklāt karoja ne tikai mājsaimniecības darbinieki un kaujinieki.

Kādā brīdī mums ar Nelu pat nācās nokrist ceļos un slēpties aiz apgāzta galda. Izeja jau bija tuvu, un mēs rāpāmies tās virzienā – neceļoties.

Kad manā deguna priekšā parādījās dārgas spīdīgas kurpes, kas acīmredzami izgatavotas no krokodila ādas, ko ģērba pirmšķirīgi meistari, es sapratu, ka esmu nokļuvis nepatikšanās. Es jau šodien redzēju šos ievērojamos zābakus un pievērsu tiem uzmanību. Lēnām viņa pacēla galvu un ieraudzīja… saniknoto rektoru.

"Tas ir viss, es esmu beidzis," manā galvā pazibēja zem viņa vīstošā skatiena. Viņš noteikti izlems, ka notikušajā esmu vainīgs es. Protams, ne nepamatoti, bet nepierādīti. Vismaz līdz brīdim, kad man palūgs parādīt somas saturu. Eh, nākamreiz man tūlīt būs jāatbrīvojas no pierādījumu maisiem.

Es nometos ceļos, grasījos piecelties kājās un ar augstu paceltu galvu pieņemt rektora dusmas, bet tad ieraudzīju viņa jostas sprādzi. Nevar būt!

Neticējusi savām acīm, viņa norādīja uz viņu ar pirkstu un ar godbijību jautāja:

– Vai tas ir tas, ko es domāju?

Rektoram nez kāpēc kļuva lielas acis. Es droši vien negaidīju, ka kāds šeit novērtēs šādu skaistumu! Ha!

Es atkal skatījos uz sprādzi, apbrīnojot detaļas. Tā bija karaliska tumši zaļa devītā gadsimta pūķu karaļa sprādze ar nefrītu apdari! Es nevarētu vairāk kļūdīties! Es to redzēju kolekcionāra nefrītu retumu katalogā, kuru pētīju gan no iekšpuses, gan no ārpuses. Antikvāri nefrīta izstrādājumi ir mana aizraušanās, kopš vectēvs desmit gadu garumā man dāvināja retu nefrīta kaklarotu un stāstīja par šo akmeni, tā īpašībām, nozīmi un burvestībām, kas lieliski sader ar tā struktūru. Un katrai tik senai lietai ir sava interesanta vēsture un īpašības, kuras pašreizējie artefakti nevar atkārtot.

Un šeit ir viens no šiem brīnumiem tieši manu acu priekšā!

–Vai drīkstu pieskarties? – jautāju ar gremdošu sirdi, aizmirstot par visu pasaulē.

Vectēvs vienmēr teica, ka esmu atkarīgs.

Pūķis iztīrīja rīkli, pārcēlās no kājas uz pēdu un atkal iztīrīja rīkli. Vai tiešām žēl ļaut viņam skatīties! Kurā lapā es lasīju par šo sprādzi?.. Šķiet, divpadsmitajā. Es pateikšu savam vectēvam – viņš neticēs! Viņa kolekcijā ir trīs priekšmeti no šī kataloga, un pat viņš man tos dod ar piesardzību. Jums būs jāpasaka viņam, no kā varat mēģināt iegādāties citu.

Beidzot rektors kaut kā vilcinoties teica:

– Varbūt labāk nav šeit?

Es pacēlu acis pret viņu un ieraudzīju tajās pazīstamu spīdumu… Atkal paskatījos uz sprādzi, uz rektoru un sapratu, ka patiesībā turpinu mesties ceļos viņa priekšā un skatīties uz…