– Iesim. Kur mēs iesim?

– Kā uz kurieni? Uz manu mīļāko vietu,» viņš uzmeta jaku pār pleciem.

«Es šaubos, ka viņi mūs tur ielaidīs pēc pēdējās cīņas,» es pasmaidīju, atceroties, kā pirms divām nedēļām mēs cīnījāmies ar Gorina sešniekiem. Viņi bija pieci un mēs divi, bet viņi aizbēga piekauti. Starp citu, es noķēru vienu no viņiem un piespiedu viņam samaksāt par saplīsušajiem traukiem.

«Viņi mani ielaidīs, viņi nekur nebrauks.» Mēs nebijām pirmie, kas sāka.

Mēs izgājām uz ielas un, pacēluši apkakles, lai glābtos no lietus, devāmies uz ceļa pusi.

Akadēmija atradās pilsētas iekšienē, bet to ieskauj augsts mūris ar četrām izejām. Apsarga pie vārtiem nebija, bet svešinieks bez īpašas atļaujas nevarēja iekļūt teritorijā. Uzņemot mācībās, visiem studentiem uz rokas tika uzlikts maģisks zīmogs, ar kuru mēs izgājām cauri vārtiem.

Uz ceļa mūs jau gaidīja taksometrs. Uz krogu varēja aiziet kājām, bet laiks bija nejauks. Tas ir saprotams, rudens valdīja pilnā spēkā.

Apsargi pie kroga ieejas mūs atpazina, bet par kautiņu neteica ne vārda, tāpēc atviegloti uzelpojām, iegājām dziļāk ēkā un apsēdāmies pie sienas. No šīs vietas bija skaidri redzama visa zāle, kas jau bija sākusi pildīties. Mums abiem bija maz naudas, tāpēc izdzērām glāzi alus un ēdām sālītus riekstus.

– Paskaties, vai tas nav Gorins? – Ņikita pamāja kompānijai, meklēdama, kur apsēsties.

Paskatījos tuvāk un pamāju.

– Viņš. Izskatās, ka šodien kautiņš vairs nebūs.

Viņi arī mūs ieraudzīja, bet tā vietā, lai ierastos un mēģinātu mūs sāpināt, viņi vienkārši apsēdās pie liela galda un izlikās, ka nekas nav noticis.

– Nesapratu. Vai man pašam tas būs jāizdomā? – Ņikita bija sašutis.

Es neatbildēju. Gorins nepārprotami kaut ko izdomāja, bet es vēl nesapratu, ko tieši.

Kad paēdām un izdzērām visu, ko pasūtījām, atkal izsaucām taksi un devāmies ārā. Kad pagājām garām galdiņam, pie kura sēdēja Gorins un viņa rokaspuiši, es pamanīju, cik viņi ir saspringti.

Nogurušais Ņikita nespēja savaldīties un sveicināja visu krogu:

– Sveiki, idioti!

Viņi pielēca no savām vietām, bet Gorins ar plaukstu atsitās pret galdu, un jaunieši atkāpās savās vietās. Tas, ka viņi nekrita uz provokāciju, liecināja, ka šeit nepārprotami ir kaut kas neticams.

Atgriezāmies hostelī un, atvadījušies, devāmies uz savām istabām.

Īpašumu varēja sasniegt tikai ar automašīnu. Taču izbraukšana ar taksometru ārpus pilsētas bija ļoti dārga, vismaz man, tāpēc nākamajā rītā man bija jābrauc ar vilcienu uz staciju Dubkino ciematā un no turienes jāiet trīs kilometrus līdz muižai.

Laika apstākļi pasliktinājās vēl vairāk. Pacēlās vējš un lija smalks, vēss lietus. Koki stāvēja kaili, zāle nokalta un nokrita zemē. Bija sajūta, ka tuvojas ziema. Ar nožēlu atzīmēju, ka zābaki ir tik vāji, ka laiž cauri ūdeni, tāpēc, tiklīdz no asfaltētā ceļa izkāpu uz lauku ceļa, kājas uzreiz kļuva slapjas.

Kad es sasniedzu muižas vārtus, es biju slapjš līdz apakšbiksēm. Iebāzusi roku starp greznajiem vārtu rakstiem, es atrāvu aizbīdni un iegāju pagalmā. Pirms mātes nāves mans tēvs bieži medīja, tāpēc muižā bija medību suņi, kas visus pagalmā ienākušos sagaidīja ar skaļām rejām. Tagad mani sagaidīja sāpīgs klusums. Kā lietas ir mainījušās.

Piegāju uz lieveņa un pieklauvēju pie durvīm. Man nebija ilgi jāgaida, bet durvis atvēra nepazīstama un diezgan pievilcīga meitene.

– Ko tu redzi? – viņa bargi jautāja un skatījās uz mani augšā un lejā.

Varu iedomāties, ko viņa redzēja: es no aukstuma visu laiku drebēju, mani slapjie mati karājās lāstekās no manas pieres, manas kurpes bija noklātas ar biezu dubļu kārtu.