Manas krūtis kļuva smagas un saspringtas. Es satvēru tās ar plaukstām un ar īkšķiem pārbraucu pāri sacietējušajiem sprauslām. Man aizrāvās elpa: viņi nekad agrāk nebija bijuši tik jūtīgi. Es vēlreiz noglāstīju sārtos pumpurus ar īkšķiem, jūtot, kā sprauslas pietūkst zem maniem maigajiem pieskārieniem.

Tas bija… dīvaini, bet jauki. Man patika šī sajūta. Es aizvēru acis, izbaudot jaunās sajūtas.

Manā vēderā izplatījās siltums, un centrā, starp kājām, parādījās noturīga pulsācija. Es saspiedu augšstilbus kopā. Lēnām roka nolaidās līdz vietai, kur estas sāp

– Nekādā gadījumā nedrīkst pieskarties sev vietā, kur asiņo starp kājām. Tas ir aizliegts.

Manas acis atpletās, es noelsos un atrāvu roku, pirms paspēju sev pieskarties.

Manās ausīs atskanēja direktores balss.

– Tas tev sāpēs. Jums būs kārdinājums. Bet kārdinājums ir ļauns.

Man tas sāpēja.

Man bija kārdinājums.

Bet tas bija aizliegts.

Mani mācīja pretoties kārdinājumam, un es neuzdrošināšos aizmirst visas nodarbības vienā dienā.

– Jūsu vīrs baudīs jūsu upura augļus. Kad jūs izliesiet asinis par viņu, jūs beidzot sapratīsit. Viņš dos jums prieku un dos dzīvību jūsu tukšajai dzemdei. Un tu dzemdēsi viņam dēlus un meitas.

Es gandrīz grēkoju.

Vakar izgāju no pansionāta, šodien iegāju šajā nepazīstamajā vietā… un Dankans Kings mani vilināja. Un tas viss vienas dienas laikā.

Vīlies izkāpu no vannas.

Nē, es biju stiprāks par to. Es netaisos iekrist šajā slazdā. Lai cik skaista bija viņa nelietīgā seja un lai cik skaistas būtu viņa lazda acis.

Ģērbusies krēmkrāsas kleitā, savilku matus kūlītē un pie kleitas izvēlējos vienkāršas balerīnas kurpes. Tikko biju pabeidzis ģērbties, kad pie durvīm pieklauvēja.

– Jā? – ES zvanīju.

Durvis atvērās un Džordžs iebāza galvu iekšā. – Labvakar, Vaitas jaunkundze. Tiek pasniegtas vakariņas. Tava māte un patēvs tevi gaida lejā.

Es uzsmaidīju vecākajam vīrietim.

– ES nākšu. Paldies.

Viņš aizvēra aiz sevis durvis, un es pēdējo reizi paskatījos uz sevi spogulī.

– Labi, Snieg. Jūs varat tikt galā. Esiet cieņā pret savu māti un ignorējiet Dankanu Kingu. Jā? Jā.

Es atradu ceļu uz ēdamistabu. Viņi abi jau sēdēja pie galda. Dankans ir vadībā, un mana māte ir viņa labajā pusē.

Mamma staroja, ieraugot mani. Viņa atgrūda krēslu un metās man pretī, ietinot mani ciešā apskāvienā.

– Ak mana dārgā! Kā man tevis pietrūka!

Viņa noglāstīja manu muguru, šķita, ka viņas balsī bija mātes mīlestība. Gandrīz nopirku. Es gandrīz padevos viņas viltus pieķeršanai, līdz atcerējos, ka šī ir tā pati sieviete, kura mani dzemdēja un pēc tam pameta pirms pieciem gadiem. Viņa bija mana māte, kuru nebiju redzējusi piecus gadus. Tā pati sieviete, kura piecu gadu laikā man zvanīja tikai sešas reizes.

Mamma atrāvās un paskatījās uz mani. Viņas smaids bija spiests.

«Tu esi tik daudz pieaudzis, Snov.» Tu izskaties pēc dāmas, ko vienmēr biju iedomājusies!

– Paldies mammu. «Es mēģināju smaidīt pretī, bet nevarēju to izdarīt tik viltus kā viņa.»

Labāk bija pārcelt sarunu no manis uz viņu. Galu galā mana māte mīlēja runāt par sevi.

– Apsveicu ar kāzām.

Viņa tik viegli paņēma ēsmu. Mātes smaids kļuva platāks.

– Paldies mans dārgais. Nāc un satiec Dankanu!

Viņa pagāja malā, norādot uz vīrieti, kurš sēdēja pie galda.

– Snieg, satiec Dankanu. Mans vīrs un tavs patēvs. Dankan, iepazīsties ar manu meitu Snovu.

Mūsu skatieni sastapās.

Viņš nesmīnēja.

Viņšpasmaidīja.

«Sniegbaltīte,» viņš lēni teica. – Prieks beidzot tevi satikt. Priecāsimies jūs redzēt mūsu kāzās…

«Bet viss notika tik ātri.» – māte viņu ķiķinot pārtrauca. Es sarāvos no augstā toņa. – Viss kārtībā, tu tagad esi šeit.