– Kur ir mana māte? «Es izrāpos no gultas un nostājos pretējā pusē. Turot drošā attālumā no Dankana, es jutos mazliet mierīgāks. Paldies Dievam, es vēl biju ģērbusies, kad aizmigu. Citādi lietas būtu bijušas vēl neērtākas… un satraucošākas.
Un vēl jo vairāknepiemērots. Man ausīs skanēja direktores balss.
– Izskatās, ka viņa vēl nav mājās. Tava mamma ir ļoti…
– Pārgalvīgi? Dzīvespriecīgs? Nē, varbūt neuzmanīgi? Savvaļas? Pārsteidzīgi? Bezatbildīgi? Jā, viņa visa tāda ir.
Dankana uzacis pacēlās.
«Es redzu, ka jūs esat dusmīgs, ka viņa nebija mājās, kad atnācāt šeit.»
Nē, es biju nikns, ka viņa mani pameta, kad man bija trīspadsmit, lai dzīvotu bezbērnu, bezrūpīgu dzīvi.
– Pie tavējāsievas bija daudz svarīgākas lietas, ko darīt. Tējas ballīte. Bet tas ir lieliski, tas man deva laiku gulēt, ko jūs novērsāt, Kinga kungs.
– Es neko tādu nedarīju; Es klusēju vairākas stundas. Tu pats pamodies.
Es sakrustoju rokas uz krūtīm. Bet tas tikai pievērsa viņa uzmanību manām krūtīm. Viņa skatiens pievērsās tur, un Dankans Kings bezkaislīgi skatījās uz mani.
Es biju mazāka un īsāka nekā lielākā daļa internātskolas meiteņu. Bet Sesīlija, mana draudzene, vienmēr teica, ka esmu apdāvināta ar lielām krūtīm. Viņa uzauga ar mani agrāk nekā ar citiem klasesbiedriem.
Tas vienmēr ir piesaistījis manu uzmanību. Kādu dienu direktore mani iesauca savā kabinetā un paskaidroja, ka man ir jāsasien krūtis vecmodīgā veidā. Ar krūšturi nepietika, un pārējās meitenes jutās pārāk cieši un neveikli.
Sesīlija teica, ka viņi ir rupji un bija uz mani greizsirdīgi. Sākumā man šķita, ka manas krūtis ir skaistas, bet pamazām sāku tā kļūtienīst.
Un tagad…
Nekad agrāk vīrietis nebija skatījies uz mani ar tādu… interesi. Iespējams, tāpēc, ka pēdējos piecus gadus neesmu komunicējusi ne ar vienu vīrieti. Dankans bija tik nekaunīgs, ka pat neslēpa, ka skatās uz mani.
Šajās atklātajās meža acīs bija kaut kas tāds, kas lika man trīcēt. Varbūt tas bija pateicīgais skatiens… vai tas, ka viņš skatījās tik apzināti, lēni un mērķtiecīgi, it kā veltot laiku, lai izbaudītu mani.
Pāri manai ādai pārskrēja zosāda, un mani sprauslas kļuva cietas. Krūšturis un krekls lieliski noslēpa manus stāvus sprauslas, bet es prātoju, vai Dankans par to zina.
Kungs, tā bijanepareizi.
Es nolaidu rokas, juzdamās nevietā. Es nezināju, kā reaģēt, ko teikt, ko domāt. Es nolaizīju savas lūpas, noriju noriju un atkal atradu savu balsi.
– Varbūt tu jau aiziesi? Es gribētu būt viena.
Dankana acis beidzot apmetās manā sejā. Viņa žoklis savilkās tā, it kā viņš beidzot saprastu, ko dara. Viņa acis satumsa un viņš pamāja.
Es vēroju, kā viņš klusi izgāja no istabas un aiz viņa aizveras durvis.
Mani ceļi sasprāga, un es devos ļengans uz gultas, zaudējot visu spēku kājās.
Dankans Kings bija slikts. Nē, viņš bija pretīgs.
Un mana reakcija uz to bija biedējoša.
Tik nepareizi.
Tik nepiemēroti.
3. NODAĻA
Sniegs
Es iegāju vannā un sēdēju tajā ilgu laiku. Aizverot acis, es atliecu galvu pāri malai. Dankans Kings parādījās tumsā. Viņa nelietīgā seja un ļaunais smīns. Es noelsos, kāpjot vannā. Ūdens pārplūda, un mana sirds spēcīgi dauzījās krūtīs.
Mana āda trīcēja no apziņas, ka esmu viena šajā majestātiskajā vannas istabā. Ūdens bija silts, bet man atkal uzmetās zosāda. Es to jutu aiz mugurasskatās bet es zināju, ka kļūdījos. Šeit nebija neviena, izņemot mani.
Šis cilvēks – Dankans Kings – kas, viņaprāt, ir? Ienāca manā istabā bez manas atļaujasTātad skatās uz mani – it kā viņam būtu visas tiesībasapbrīnot es ar tādu neslēptu interesi.
esKāpēc Es viņam neko neteicu?