– Beidzot! – miesassargs priecājās. – Darbs svaigā gaisā ir vislabākā diēta!

Lenss arī ļoti centās atrast, ko darīt. Taču iedzīvotāji, kaut arī to neizrādīja, juta, ka viņš viņiem ir svešs. Nav sakritības. Bet meistars Grīns lamāja Lensu kā zēnu.

«Izrādās, ka viņa parādīšanās Čūsku kalnā, visticamāk, bija nelaimes gadījums,» es teicu. «Pretējā gadījumā viņš būtu uzdevies par jūsu labāko draugu, lai novērstu uzmanību.»

– Ja vien tas, protams, nav grūts triks. Esiet sašutis, lai es viņu neturētu aizdomās! Lenss pasmaidīja.

Dažas dienas vēlāk vīrs atzina, ka ir izārstējis atraitnes Abotas progresējušo tuberkulozi. Lenss par to izskatījās vainīgs. Un viss tāpēc, ka nedēļās, ko pavadījām jaunajā vietā, es vairākkārt sāku runāt par to, ka mēs ļoti labi varētu sniegt dziedināšanas palīdzību saviem kaimiņiem. Nekad nevar zināt, kas var notikt. Aizvakar puika Kirkovs nogrieza savus šķībi matus. Labi, ka nebija pārāk slikti un asiņošana tika ātri apturēta. Tēvam steidzami vajadzēja iejūgt ratus un aizvest dēlu uz Vysokiye Sokolki. Un tas ir pusi dienas brauciens turp un pusi dienas atpakaļ, kamēr mēs varētu uzšūt un sadziedēt brūci stundas laikā.

«Lance, nevienam nebūs aizdomas, ka mēs esam lorda kanclera radinieki,» es viņu pārliecināju. – Par dziedniekiem kļūst cilvēki no dažādām iedzīvotāju grupām. Cik garš ceļš ejams – es, piemēram.

Mēs parasti šīs sarunas čukstējām pirms gulētiešanas, saspiedāmies viens otra rokās uz cietās gultas.

– Pārāk bīstami. Pavisam drīz visas tuvējās pilsētas uzzinās, ka Čūsku kalnā ir apmetušies dziedinošie dzīvesbiedri. Baumas sasniegs galvaspilsētu. Vai jūs domājat, ka būtu grūti apvienot divus un divus un saprast, kas mēs esam?

– Kad viņi tur ieradīsies? – Es biju spītīgs. – Un šiem cilvēkiem… inteliģentiem… tūlīt vajadzīga mūsu palīdzība!

– Nē, Greis! – Lenss asi atbildēja.

Vīrs piecēlās sēdus gultā un skatījās ārā pa logu. Viņa mugura kļuva pārāk taisna, it kā Lenss grasītos stāties pretī pretiniekiem Padomē. Bet viņi šeit nebija, tas biju tikai es. Un Lenss to saprata pēc mirkļa, nolaida galvu.

«Ja man ir jāizvēlas starp palīdzību iedzīvotājiem vai mūsu meitas drošību, es izvēlos Loriju,» viņš klusi sacīja.

Mans mīļākais. Varēju iedomāties, kāda vētra tagad plosījās viņa sirdī. Viņa piecēlās uz elkoņa un novilka ar plaukstu gar viņa muguru starp viņa lāpstiņām.

«Nāc pie manis,» es samiernieciski teicu. «Es apsolu saglabāt mūsu noslēpumu.»

Un tad Niks saslima. Lorija man par to stāstīja, kad nāca skriet pusdienās. Kurš gan šajā drūmajā meitenē ar saulē izbalinātiem matiem atpazītu mazo Datonu ģimenes mantinieci! Jā, es tik tikko viņu atpazinu!

Glorija apsēdās uz krēsla, kas viņai bija pārāk augsts, un, šūpodama kājas, sāka stāstīt, cik daudz interesanta ar viņu šorīt noticis. Kaķēni jau atver acis, un Taimeriem ir dusmīgs gailis. Tikai suns, nevis gailis!

– Mammu, vai tur ir sarggaiļi? – viņa jautāja. – Vai gaiļiem ir zobi? Kā ar vistām?

Es nejauši atbildēju, īpaši neklausoties savas meitas jautrajā čivināšanā, maisot sautējumu, kas bija gandrīz gatavs.

– Ak, tante Tavi! Kur tu biji? Vai tu arī gāji pastaigāties?

Nerīnas kundze iegāja aiz starpsienas, kas atdala virtuvi no istabas, un smagi apsēdās uz ķebļa.

– Uhh! Jā, putns staigāja! Man ir bijis tik jautri!

Es pasmaidīju un izvilku bļodas – Lensas vecākiem vajadzēja redzēt, no kādiem ēdieniem ēd viņu mazmeita! – ielēja kādu sautējumu miesassargam un Lorijai. Mēs ar Lensu pusdienosim vēlāk. Vīrs devās uz mātes Kārteres krogu: šodien viņi solīja atnest jaunāko galvaspilsētas izdevuma numuru.