* * *

Viņi ieradās restorānā pusseptiņos. Paņēmām galdiņu, no kura bija labi redzama ieeja restorānā un apsēdāmies. Viesmīlis piegāja pie viņiem.

– Ko virsnieks un viņa dāmas vēlas pasūtīt? – viesmīlis lauzītā krievu valodā jautāja.

«Viss pēc jūsu ieskatiem, bet tā, lai būtu skaidrs, ka virsnieka kungs un viņa dāmas staigā,» atbildēja Martynoks. – Varbūt man jāpaskaidro?

– Ak nē! – viesmīlis atbildēja. «Mēs darīsim visu virsnieka un viņa kundzes labā.»

«Vai tas ir viesmīlis, kuram mums vajadzētu sekot?» – Pavlina čukstēja Semjonam ausī.

– Velns zina! – Martynoks atbildēja un bezrūpīgi pasmaidīja. – Paskatīsimies, vai viņš ir tas vai nē… Un tu maini seju.

– Kā tas ir? – Pavlina nesaprata.

«Pasmaidi,» atbildēja Martynoks. – Jūs pat varat pasmieties. Un jo stulbāk, jo labāk. Es tev iemācīju…

«Jā, es atceros,» Pavlina nopūtās.

– Uz priekšu, – Semjons mudināja. – Un tavi stulbie smiekli un tavi smaidi, starp citu, arī ir ieroči. Neaizmirsti.

Pavlina atkal klusi nopūtās un tievā balsī iesmējās. Un tad viņa piegāja tuvāk Semjonam un čukstēja viņam ausī:

– Nu, vai man tas izdodas?

– Un kā! – Martynoks klusā balsī atbildēja. – Tu gudrais! Vienkārši dzimis izlūkdienests! Redziet, neviens mums nepievērsa uzmanību. Ja viņi būtu sēdējuši klusi kā peles, viņi noteikti būtu pārvērtušies. Un mums nav vajadzīga citu cilvēku uzmanība.

Viesmīlis ieradās ar paplāti, kas bija piekrauta ar uzkodām un dzērieniem.

– Padomju virsnieka kungam un viņa kundzei īsts krievu šņabis! – viņš pasludināja.

– Nu jā? – Martinoks tam neticēja. – Un kur tu to dabūji?

Uz to viesmīlis tikai noslēpumaini pasmaidīja.

– Ejam pastaigāties! – Semjons nočukstēja, smaidot skatīdamies uz Pavlinu un lējis glāzēs degvīnu.

– Vai man to vajadzētu dzert? – Pavlina ar riebumu paskatījās uz degvīnu.

– Obligāti! – smaids nepameta Mārtinkas seju. – Protams, ne vienā rāvienā, bet malciņos – kā jau pieklājas jaukajām dāmām, kas atrodas restorānā… Pienes pie lūpām un malko. Kā šis. Bet nevajag saraukt pieri. Kas tu! Iztēlojies prieks!

Runājot, Semjons tajā pašā laikā nemanāmi paskatījās pa zāli. Apmeklētāju nebija daudz. No militārpersonām bija tikai viņš un vēl kāds poļu virsnieks, arī ar kundzi. Ik pa brīdim zvans, kas karājās virs ārdurvīm, noskanēja, kad apmeklētāji nāca un gāja. Martyns visus pamanīja, viņš cieši aplūkoja visus nākošos un ejošos, cenšoties nevienu nepalaist garām. Un katru reizi, kad viņš garīgi atzīmēja: «Tas nav tas. Nē, tā nav…»

Tā pagāja pusstunda. Atkal noskanēja zvans virs durvīm, un restorānā ienāca jauni klienti – vīrietis un sieviete. Mārtins klusi noklikšķināja ar mēli. Pavlina pieliecās pie viņa un čukstēja:

– Šeit jūs redzat…

«Es redzu,» sacīja Semjons. – Labi, ka pamanījāt. Esi mierīgs. Mēs skatāmies.

Sieviete, kas ienāca zālē, patiešām bija skaista. Bet tas bija auksts, atbaidošs skaistums. Dažos veidos šī sieviete atgādināja čūsku. Arī čūska ir skaista savā veidā. Sievietei bija lokans augums, un viņas seja, kā šķita Semjonam, arī nedaudz atgādināja čūsku. Viņas kompanjons bija ģērbies pieklājīgā civilā uzvalkā, glīti nogludinātiem matiem, visas viņa kustības bija precīzas un nesteidzīgas. «Jā! – Martiņoks pie sevis teica. «Šķiet, ka tādi viņi ir, šie skaistie puiši!»

Vīrietis un sieviete paspēra dažus soļus un apstājās zāles vidū. Viņiem uzreiz pienāca viesmīlis – nevis tas, kurš apkalpoja Martīnu un Pavlinu, bet gan cits. Vīrietis viņam kaut ko īsi teica, un viesmīlis viņam atbildēja tikpat īsi. Lēnām pāris gāja tālāk, piegāja pie neuzkrītošām durvīm ieejas pusē, viesmīlis atvēra šīs durvis, tajās iegāja vīrietis un sieviete. Viesmīlis kaut kur pazuda, bet pavisam drīz atgriezās ar paplāti, uz kuras bija sakrautas uzkodas, un vīna pudeli. Ienāca viesmīlis un aizvēra aiz sevis durvis.