Un viņi sēdēja pie galda. Var redzēt, kā viņš lidoja viņiem priekšā un viņi sastinga ar krūzēm rokās. Marjaša atbalstīja vaigu uz rokas, un viņi abi skatījās viņā.

"Labrīt," Vasilijs drūmi sacīja, iztīrīdams salmus no drēbēm un lūkodamies apkārt, meklējot kedas.

"Jūsu kurpes atrodas zem sola," Marija pamudināja maigā balsī, kā runā ar idiotiem.

"Paldies," Vasilijs atbildēja savā tonī un ielīda zem sola.

Tur tika atrastas kedas ar zeķēm. Un turpat blakus divi velni vāļājās ar cūku snuķiem. Viens, nepacietīgi uzkāpis uz nagiem, šņaukāja zeķi – un tūdaļ izlikās agonijā saviebamies. Visa seja saburzījās, kedas nokrita pāri, satricināja, noripojās uz grīdas un apklusa. Otrais parāva asti – nulle reakcija. Es pacēlu ķepu un tā nokrita.

Vasīlijs noklepojās, un velnus aizpūta vējš.

– Atradu, vai man tev palīdzēt? – Maryaša jautāja. Viņa atkal jautāja tik sirsnīgi, it kā viņa nopietni domātu, ka viņš ar to nevar tikt galā. Vasīlijs jau bija nokaitināts.

– Kāda velna pēc tu te skraidi? – viņš neapmierināts jautāja, izkāpdams no sola apakšas un apsēdās, lai uzvilktu kurpes.

– PVO? Ak, tie ir šeški. Nekad neesmu redzējis, vai kā?

"Jā, es vēl neesmu dzēris jūsu kvasu un neesmu to redzējis," Vasīlijs nomurmināja.

Kamēr viņš pārbaudīja, vai velni kaut ko nav nodarījuši viņa zeķēm (kas lai zina), Marjaša sāka cept pankūkas. Viņai viss bija gatavs, tikai lej mīklu pannā un uzlika uz uguns.

Durvis izdevās salabot, nostiept un atstāt vaļā, acīmredzot, lai izdabūtu izgarojumus un dūmus, citādi kāds brīnumains amatnieks krāsni bija uzbūvējis bez skursteņa, un viss iegāja mājā. Saimnieki atvēra arī logus, lai gan, godīgi sakot, tie nebija nekādi logi, bet tikai divas atveres baļķu sienās. Bez rāmja, bez stikla, durvju vietā bija dēļi, tagad pārvietoti uz sāniem.

Plaisās bija tumšas sūnas, un vienkāršiem un nekrāsotiem māla podiem garos plauktos bija noapaļotas malas. No sijām karājās garšaugu ķekari vai nu ēdienam, vai smaržai. Viss iekārtojums sastāvēja no soliem, galda zem balta galdauta, vienas lādes un augstas plīts. Un gultu vietā aiz auduma aizkariem ir šīs gultas, kā vilciena augšējās gultas, tikai platākas un garākas, nosedzot visu sienu. Nav jauka vieta, kur nokrist.

Vasilijs paberzēja muguras lejasdaļu.

Pa atvērtajiem logiem un durvīm ielidoja vējiņš. Kaut kur tālumā blēja kaza, ķiķināja zosis, bet visādi citādi viss bija neparasti klusi. Ne mašīnas, kas pabrauc zem jūsu loga, ne skaņas signāli, ne kaimiņš ar urbi. Nekādas veļasmašīnas grabēšanas aiz sienas, ne skaņas, ka televizors strādā, ne mūzika no skaļruņiem, ne sarunas, ne kliedzieni – nekā, it kā pasaule būtu gandrīz tukša.

– Kas tad tu esi? – jautāja Tihomirs, kad Vasilijs apsēdās pie galda. – Kā jūs nonācāt mūsu novadā? Mēs jau kasījām galvu, domādami, vai jūs nemedījāt ļaunos garus. Jarčuks atkal dzied tādas dziesmas…

"Es esmu reklāmdevējs," Vasilijs saskrāpēja uzacis, domādams, kā to izskaidrot. – Piemēram, ir sociālais tīkls…

– Kas tas ir? – priekšnieks samiedza acis. – Sēna? Dragnet?

– Tā, teiksim, ir vieta, kur ir daudz cilvēku. Un tā viņi tur sazinās, apmainās ar ziņām…

– A! Tātad visa mūsu volosta ir sociālais tīkls, it īpaši, ja ir gadatirgus. Viņi tur savos dienvidu reģionos kaut ko izdomās, tas būtu acīmredzami… Ko tad dara reklāmdevēji?

"Piemēram, ir izstrādātājs," sacīja Vasilijs un izlaboja, atkal redzot Tihomirova acīs pārpratumu: "Viņš ceļ mājas."

"Galdnieks," vecākais teica ar zināmu pārmetumu.

– Ļaujiet galdniekam. Un tas nozīmē, ka es nāku klajā ar cre… – Vasilijs nopūtās. "Es izdomāju šos vārdus, lai slavētu viņa darbu." Cilvēki viņu atpazīst un vēršas pie viņa.