Likās, ka pats Vilks turpat netālu rūc, klusi un dusmīgi, it kā viņam tiktu atņemts kauls.

"Viņi to izsūknē," Vasilijs turpināja domāt. – Netiešā sirds masāža… Jā, es elpoju. Un es guļu uz kaut kā mīksta. Jau slimnīcā, vai kā? Vai viņi ļāva Vilkam nākt man līdzi? Vai arī es joprojām esmu mašīnā?

Jautājumu bija daudz, tāpēc Vasilijs atvēra acis.

Jautājumu bija vēl vairāk.

Sākumā viņam uz krūtīm lēkāja kāds kaķa lielumā, ar sīku viltīgu cilvēka seju, saburzītu, dūres lielumā, tikai deguna vietā cūkas penss. Pamanījis, ka Vasīlijs ir pamodies, cūkas degungals apgriezās un pacēla asti, parādot savu sārto kailo dibenu, kas pārklāts ar retu pelēku kažoku. Viņš to arī grieza uz visām pusēm.

Vasīlijs uz brīdi pat bija pārsteigts. Tad viņš ar plaukstu uzsita cūkas sejas vīrietim pa muguru, un skaņa sāka zvanīt.

– Čau, onkul! – viņš iekliedzās, ripot prom. – Par ko?

Vasilijs atvilka aizkaru, apņēmīgi izkāpa no gultas, ar kājām iekrita tukšumā un izstiepās uz grīdas.

“Ej gulēt, ej gulēt,” viņš novēloti atcerējās Tikhomirova vārdus. “Pati karaliskā vieta!”

Vilks jau ap viņu rosījās, šņācās un luncināja asti. Vasilijs nolēma vēl mazliet pagulēt. Piespiedis vaigu pie salmiem klātās grīdas, viņš skumji pārdomāja dzīvi.

Ņemiet, piemēram, to, kas notika pirtī – tas ir kauns, un tas arī viss. Vasilijs, protams, teica, ka saprot, un atteicās no palīdzības, bet nesaprata, kā nomazgāties. Ir ūdens kubls, bet ūdens ir ledusauksts. Šie tvaiki, joprojām ir dūmi, jūs pat nevarat aizrīties, jūs neko nevarat redzēt. Bez ziepēm, bez veļas lupatiņas. Vasilijs kaut kā berzēja sevi ar slotu (ko viņš varēja darīt?), noskalojās ar aukstu ūdeni, tad atkal paņēma slotu, un tā nebija slota, bet gan kāda bārda. Zaļš. Vasilijs pavilka, negaidot loms, un pat izvilka kādu kailu vectēvu no tvaika mākoņiem. Ak, kā viņš čīkstēja… Tā viņš aizskrēja uz nakti, valkājot to, ko viņa māte dzemdēja.

Kauns. Droši vien tas bija kaimiņš. Viņš bija vecs un nesaprata, ka pirts viņam nav apsildīta. Demence ir tik liela katastrofa, ka jūs to nenovēlētu savam ļaunākajam ienaidniekam.

Suņa mēle pārskrēja pāri viņa sejai, un Vasilijs novērsās, bet nepiecēlās. Viņš skumji nopūtās, guļot uz vēdera, un pūta pa salmiem. Viņa aizlidoja.

Viņš nevienam nestāstīja par savu kaimiņu. Cerēju, ka arī viņš nesūdzēsies. Viņš steidzīgi nomazgājās, ģērbās tīrās drēbēs, domāja par atgriešanos mājā – bet kur ir īstā māja, viņš nevarēja saprast. Viņu ir tik daudz, un nav nevienas zīmes. Viņiem vismaz vajadzētu darīt “Uz direktora namu” vai kaut ko citu. Tā es klaiņoju pa apkārtni, līdz satiku vienu no vietējiem, tik garu. Viņš skatījās, viņa acis bija dzeltenas. Viņš neteica ne vārda, bet veda uz pareizo māju.

Vilks nāca no otras puses un vēlreiz nolaizīja manu vaigu. Vasilijs aizsedza galvu ar rokām.

Suns nav muļķis, viņš atgriezās mājā, un, kad saimnieks zaudēja visas kājas un atnāca, dusmīgs un nicināms, Vilks jau bija piedzēries, paēdis un gulējis siltā vietā pie krāsns. Un Vasilijam bija palikusi tikai maize un kvass. Raudzēts. Viņš uzreiz nesaprata, un tad… Divas dienas tikai pie kafijas, kad viņš normāli gulēja, viņš pat neatceras, bija noguris kā suns. Ak, ko viņš dziedāja?.. Kaut kas par vampīru vecā baznīcas pagalmā?.. Sasodīts, kāpēc es atcerējos!

Kāds mazs apmetās pār viņa muguras lejasdaļu, un Vilks uzreiz kļuva modrs un lēca. Es nepaspēju – tievi, daļīgi smiekli izritināja kā zirņi un apklusa zem sola. Varēja dzirdēt, kā Vilks no nepacietības čīkst, skrāpējās ar nagiem, un viņa ķepas bija īsas.

Vasilijs atkal nopūtās, skaļi un ilgstoši, ieliekot tajā visu savu dvēseli, un nolēma piecelties. Pretējā gadījumā īpašnieki ienāks un viņš gulēs uz grīdas.