Visi studenti klausījās jauno profesoru ar vaļējām mutēm, nu, viņš laikam runāja taisnību. Cilvēks nekad nespēs ticami izspēlēt jūtas un emocijas, ja pats nekad tās nav piedzīvojis.

«Nu, šodien kā iesildīšanās es iesaku jums parādīt, kā jūs varat izteikt mīlestību.» Katrs no jums ir vismaz vienu reizi iemīlējies, vienalga ar kuru un ko, bet šī sajūta un emocijas ir pazīstamas ikvienam. Marks un te tu esi meitene- Mārtiņš norādīja ar pirkstu uz Bellu. – Paņemiet krēslus, apsēdieties aci pret aci un izspēlējiet man mīlas ainu. Uz priekšu.

Marks un Bella saskatījās, meitene kļuva balta no bailēm. Marks paņēma krēslus un nolika tos vienu pret otru. Uz tiem apsēdās jaunieši. Visi skolēni noliecās uz priekšu, lai neko nepalaistu garām.

«Sāciet jau,» sacīja Suvorovs, sasita plaukstas un nostājās Markam aiz muguras.

– Ko tieši mums vajadzētu spēlēt? – Bella jautāja, skatoties uz skolotāju.

– Mīlestība, tas var būt dažādi. Sāciet, pretējā gadījumā es viņiem abiem došu D.

«Labi,» Marks pamāja ar galvu un satvēra meitenes rokas. «Es tik ilgi gribēju jums pateikt.»

«Es tevī klausos,» meitene pamāja ar galvu.

«Mēs esam pazīstami jau ilgu laiku, pārāk sen, un es uzskatīju, ka manas jūtas pret jums ir ļoti nepiedienīgas.» Tu vienmēr esi bijis mans draugs, bet vai esi gatavs kļūt par manu draudzeni? – Marks apstājās gandrīz pēc katra vārda.

«Man vajag laiku pārdomām,» meitene atbildēja trīcošā balsī.

– Beidz! – Suvorovs izvilka. – Un tu to sauc par mīlas ainu? Puiši, tas ir vienkārši briesmīgi. Jūs abi esat akmeņi, bez jūtām vai izteiksmes. Mīlestība, protams, ir dažāda, bet ne tik garlaicīga. Ieņemiet savas vietas.

Marks un Bella izdvesa un atgriezās savās vietās, jaunās dāmas vaigiem mirdzēja sārtināti.

«Tu…» Mārtiņš norādīja ar pirkstu uz Vestu. «Nāciet šeit un parādiet visiem, kā izteikt mīlestību.»

– Vai tiešām vēlaties to redzēt? – jautāja Romāņina, pārsteigta skatīdamās uz viņu.

«Nāciet un pierādiet, ka neesat tik briesmīgs spēlētājs kā iepriekšējais pāris.»

Vesta novilka sporta krekla kapuci un pakustējās lejā, viņa nokāpa un nostājās pie krēsla, bet neapsēdās.

– Un kurš būs mans partneris? – meitene ne bez intereses jautāja.

– Es, spēlē ar mani mīlestību.

«Viņi jautāja,» V atbildēja, paraustīja plecus un uzkāpa uz krēsla.

Visi ar interesi skatījās uz viņu, Emma nobolīja acis, viņa jau varēja iedomāties, ko varētu darīt viņas draudzene, jo viņa nerunā vārdus un jebkuru izaicinājumu uztver pārāk nopietni. Ak, šie ģēniji, viņi nemaz nezina, kā pieņemt zaudējumus, viņiem vienmēr ir jāuzvar.

Vesta uzlika rokas uz Mārtiņa pleciem un ieskatījās viņam acīs.

– Un tu apsolīji atgriezties agrāk. Tu kavē.

– Un, tāpat kā iepriekš, tikpat lepna un pašpārliecināta! – vīrietis atbildēja, paceļot skatienu uz viņu.

– Laiks cilvēku nemaina, tas tikai spodrina mūsu raksturus. Bet visu šo gadu es tevi gaidīju, un cik naivi es domāju, ka tu mani mīli. Atbildi man, vai tu mani mīli? «Vesta pēkšņi satvēra vīrieša krūtis un nolaida galvu, tagad viņi bija aci pret aci.

«Vai tas kaut ko maina pat pēc visa šī laika?» – Mārtiņš jautāja ar vieglu smaidu uz lūpām.

– Vārdi? Nē, tu vari man melot, ka esi visu aizmirsis. Es ilgu laiku neticu vārdiem, bet zinu, kā pārbaudīt, vai tev mani pietrūka un vai tu mani mīli – viņa šos vārdus izteica praktiski uz vīrieša lūpām.

Visi skolēni saspringa, temperatūra tiešām pacēlās līdz robežai. Senija cieši sažņaudza viņa dūres, skatoties uz šo bildi, un Karamele neapmierināti šņāca, skatoties uz to, kā Romāņina dižojas, visa šī izrāde viņu vienkārši nokaitināja.

– Vai izmantojat kādu sen pārbaudītu metodi? – Maksims smaidot teica.