Jauna diena, ko tā nesīs ikvienam? Redzēsim tālāk, bet šķiet, ka nevienam nebūs garlaicīgi, jo šī ir Mākslas akadēmija, un māksla nekad nav garlaicīga.

* * *

Pirmā nodarbība šodien pirmo gadu bija aktiermākslas stunda. Studenti sāka straumēt birojā piecas minūtes pirms sākuma laika. Telpa bija diezgan liela zāle; gar labo sienu bija kaut kas līdzīgs tribīnēm; skatītāju vidū nebija galda. Pretī studentu tribīnēm bija spoguļsiena, pie kuras atradās pāris krēsli. Birojs bija ļoti gaišs, nē, ne jau tāpēc, ka bija daudz logu, šajā telpā tādu vispār nebija, bet izcilā gaismas krāsojuma dēļ tas bija veidots teātra prožektoru veidā. Vesta un Emma ieņēma vietas augšstāvā, Romanīna lasīja grāmatu par itāļu valodu, un Emma ik pa laikam ņurdēja, ka pēc vakardienas deju nodarbībām viņai sāp viss ķermenis. Un, starp citu, viņa nebija viena savās ciešanās, astoņdesmit procenti pirmkursnieku jutās līdzīgi. Bet šī bija pirmā deju nodarbība, kas notiks tālāk ar nabaga biedriem?

Senija un Marks sēdēja lejā un kaut ko savā starpā apsprieda, puiši periodiski skaļi smējās un pēc tam atkal atgriezās pie diskusijas. Karamele un Bella sēdēja zemākajā līmenī. Alise, kā parasti, izskatījās nevainojami un kā viņai tas izdodas?

«Ak, es noteikti padarīšu šo skolotāju par savu draugu,» sacīja Karamela, skatoties spogulī pretī.

– Kāpēc tu nolēmi, ka viņa tevi gribēs? – Viņas draudzene žāvādama jautāja, iedzerdama malku ūdens no pudeles.

– Es esmu pop skatuves princese, valsts mīlulis, un viņš ir ekrāna karalis. Tas ir liktenis, lieliem un skaistiem cilvēkiem vajadzētu apvienoties pāros! – Alise pašapmierināti atbildēja, iztaisnojot T-kreklu. – Vai tu tā nedomā?

«Kopš šī rīta es vispār neesmu varējis domāt.»

Skatītāju vidū ienāca stalts vīrietis, kurš izskatījās ne vairāk kā trīsdesmit gadus vecs. Lielākā daļa jauno dāmu, kas bija klasē, vāji izdvesa, skatoties uz viņu. Romāņina aizvēra mācību grāmatu un ātri iebāza to somā, un tikai tad pacēla acis uz profesoru.

– PAR! – meitene tikko dzirdami sacīja; viņa atpazina vīrieti, jo tieši viņa rokās viņa iekrita pirmajā uzturēšanās dienā šajā vietā.

– Labrīt! – Mārtins sveicināja, stāvēdams publikas vidū. – Mani sauc Mārtiņš Suvorovs, es tev iemācīšu aktiermākslu.

«Mēs zinām,» viens no studentiem izpļāpājās un pēc tam dziļi nosarka.

Vesta izplūda smieklos, nokārusi galvu.

– Tas ir lieliski, ka tu zini. Jūs iestājāties aktieru nodaļā un joprojām sapņojat kļūt par populāriem aktieriem, kas ir apsveicami. Bet vai jūs zināt, kuru darba ceļu esat izvēlējies? Kāda, jūsuprāt, ir aktiera profesija? – vīrietis salika rokas uz krūtīm un uzrunāja klātesošos. – Nāc, nebaidies runāt.

«Mums jāspēj spēlēt labi,» Alise atbildēja, sakrustodama kājas.

– Ja tu spēlē, tad melo. Ja jūs melojat auditorijai, viņi nekad neticēs jūsu varonim. Varbūt mums var atbildēt kāds cilvēks, kurš jau ir strādājis par aktieri, Marks?

Valters paskatījās uz profesoru. Nu viņš tiešām ir vienīgais no visiem studentiem, kurš pirms iestāšanās šeit darbojās filmās un reklāmā. Puisis iztaisnojās un centās izteikt savas domas.

– Hmm, lai būtu aktieris, ir smagi un smagi jāstrādā, tikai šajā gadījumā var rēķināties ar panākumiem.

– Vai tu smagi strādāji? – Suvorovs viņam jautāja. – Nē, protams, tiešām daudz jāstrādā, bet, lai kļūtu par labu aktieri, vajag vairāk. Jūs varat kļūt par patiesi lielisku un miljoniem cilvēku iemīļotu aktieri, ja izdzīvojat katru lomu, ko spēlējat kopā ar varoni. Jūs nekad nevarēsiet uz skatuves parādīt emocijas, kuras nekad neesat piedzīvojis. Mūsdienās cilvēki ir aizmirsuši, kā uztvert elementārākās sajūtas, piemēram, prieku un sāpes. Tagad aktieris, kurš tikko beidzis koledžu, nevar pat ticami nospēlēt dusmas, visvienkāršāko emociju. Tāpēc, ja piedzīvo kādu emociju, paturi to atmiņā, un galvenais – atceries, kas tajā brīdī notika tevī. Kad tu iemācies dzīvot citu dzīves tā, it kā tās būtu savas, kad katra emocija tev kļūst pazīstama, tikai tad vari sevi saukt par aktieri.