Deniss bija prom apmēram trīsdesmit minūtes. Čaks un Natālija neuzdrošinājās viņam uzsaukt: bandīti varētu viņus dzirdēt. Beidzot viņš nolēca no apakšējā zara zemē.

«Man bija jāgaida, līdz mēnesis beigsies,» viņš teica, uzpūšot. «Man bija taisnība, vasarnīca ir tur.» Mēs nogājām kādu kilometru no viņas, varbūt nedaudz vairāk.

– Nu, kur, tavuprāt, ir ceļš?

– Nevis ceļš, bet taciņa uz ciemu. Ceļš sākas viņai aiz muguras.

– Kur tad ir ceļš?

«Ja vasarnīca ir tur, tad ceļš uz Šabanovu ir tur,» Natālija norādīja ar roku.

– Nu, skaties, Susaņin!

Atdalījums devās ceļā un ļoti drīz patiešām sasniedza taku. Viņi negāja pie viņas, viņi gāja pa mežu, turoties viņai blakus. Ceļš bezceļā nebija viegls, īpaši Čakam: nācās kāpt pāri trūdošiem stumbriem un tumsā neredzamām sakņu kaudzēm..

Čaks apstājās, kad ieraudzīja piemērotu nogāztu koka stumbru. Viņš apsēdās uz tā, nolika blakus kruķi un aizrāva elpu. Viņa un Natālija sāka sarunāties vienādi:

– Cik ilgs laiks nepieciešams, lai nokļūtu ciematā?

– Viņa nav tālu, bet mēs ejam lēnām…

– Ejam labi. Saki man, vai mēs ieradīsimies pirms rītausmas?

– Laipni lūgti.

«Mēs neiesim ciematā.» Ejam apkārt.

Čaks piecēlās un spītīgi gāja tālāk. Sāka līt neliels lietus. Tumsā neredzami pilieni vienmuļi sita pa lapām. Čaks sāka paklupt biežāk – acīmredzot, narkotiku iedarbība bija beigusies. Korabļevs dzirdēja viņa zvērestu.

Beidzot mežs beidzās, un pamatīgi nogurušie ceļotāji iznāca plašā aizaugušā laukā. Natālija paziņoja, ka Šabanovo atrodas aiz lauka, un, ja tagad būtu gaišs, viņi būtu redzējuši būdas.

Čaks neuzdrošinājās doties tieši uz ciematu: teritorija bija pārāk atvērta, un jau bija dienasgaisma. Tāpēc mēs pārvietojāmies pa mežmalu, paslēpdamies biezokņos.

Parādījās peļķēm klāts zemes ceļš, kas veda kaut kur mežā.

«Ceļš uz Troickoje,» sacīja meitene, «bet tas ir astoņarpus kilometru attālumā.» Labāk pagaidīsim garāmbraucošu mašīnu.

– Un kad tas parādīsies, šī mašīna? – Deniss jautāja.

– Nu, es nezinu… Bet tam vajadzētu parādīties. Automašīnas iebrauc Šabanovā gandrīz katru dienu.

«Tev jāturas tālāk no automašīnām,» Čaks nomurmināja. «Mēs ieradīsimies Troickoje un pārtrauksim braucienu tur.»

«Tas ir tāls ceļš ejams,» jauneklis atzīmēja.

«Ja tu gribi dzīvot, tu tur nokļūsi,» un bandīts, zobus sakodis un nikni krākdams, virzījās uz priekšu. Vien doma, ka viņš, iespējams, nevarēs nokļūt pilsētā, viņu saniknoja.

Zemās svina debesis lēnām atmirdzēja. Miglainajā gaisā nosēdās smeldzīgs lietus. Ceļotāji vispirms gāja pa pašu ceļa malu, gatavi ienirt meža krēslā, kad parādījās mašīna, taču ceļš visu laiku bija pamests, un Čaks neizturēja un izgāja tā vidū. Šeit bija vieglāk staigāt ar kruķi. Viņš nosūtīja Denisu pa priekšu ar pavēli svilpt, ja pamanīs ko aizdomīgu.

Natālijai bija apnicis iet ar viņu. Viņam sāka trīcēt rokas, viņš ik pa brīdim paklupa, un šajos brīžos metāla aproce sāpīgi ierakās viņa plaukstas locītavā. Čaks bija vēl vairāk pārguris. Viņa izdarītie pārtraukumi kļuva biežāki un garāki.

«Nu,» viņš jautāja, guļot uz slapja spārna un atvilcis elpu, «vai tas joprojām ir tālu no Troicka?»

«Mēs nonāksim pie tilta pār Perepļuku, kas nozīmē, ka esam veikuši pusi ceļa,» atbildēja meitene.

– Cik tālu ir līdz tiltam?

«Es domāju, ka ne pārāk,» un viņa atkal sāka lūgt: «Noņemiet roku dzelžus… nu, noņemiet tos… gan jums, gan man ir grūti tajos staigāt.» Jūs paši redzēsiet, cik viegli būs bez tiem…

«Beidz stāstīt vienu un to pašu atkal un atkal,» bandīts norūca. «Es redzu jums abiem cauri.» Jūs tikai domājat par to, kā tikt prom.

Viņš apņēmīgi piecēlās un pavilka Natāliju sev aiz muguras.