Es devos tā virzienā, cerot, ka arī mamma nojauš, ka mani šeit meklēs. Apkārt varenajam stumbram uz izgreznotiem soliņiem bija iekārtojušies Hiperparka apmeklētāji. Sēdvietu nebija, tāpēc es iekārtojos uz mākslīgā zāliena koka pakājē, no savas jakas izveidojot spilvenu. Nenoņēmu cepuri – sarkanās bākas efekts šoreiz varētu noderēt, lai es būtu pamanāms pūlī.

Uz blakus esošā soliņa raudāja kāda meitene. Caur viņas raudām es tik tikko varēju saprast, ka viņa lūdz doties uz kādu rotaļlietu veikalu, un sieviete laipni pierunāja viņu atgriezties rīt, jo viņai jāsteidzas mājās. Man ienāca prātā: tā bija māte un meita, kas neapzināti bija kļuvušas par manu aizsegu elektronikas veikalā!

Viņi bija svešinieki, bet izskatījās diezgan droši. Turklāt es nevarēju izturēt, vienkārši sēžot, tāpēc piegāju tuvāk.

– Atvainojiet, mani sauc Saša. Es esmu apmaldījusies. Vai jūs varētu man iedot savu tālruņa numuru, lai es varētu piezvanīt mammai?

– Es esmu apmaldījusies! – Sieviete izplestīja rokas. Viņa rūpīgi apskatīja mani no galvas līdz kājām, acīmredzot cenšoties noskaidrot, vai neesmu krāpis, un grasījās aizbēgt ar savu telefonu. Bet tad viņa pasmaidīja un pasniedza man telefonu. Nezinu, kas viņai lika man uzticēties, jo tajos pašos izmeklēšanas ziņojumos noziedznieki bieži vien izskatījās diezgan pazīstami un cienījami.

– Vai jūs pats varat zvanīt, vai jums vajadzīga palīdzība? – Sieviete sacīja.

Es pēkšņi sastingstu un pēkšņi nodomāju raudāt. Es neatcerējos tālruņa numuru! Ne mammas, ne tēva, ne kāda cita! Kādēļ to mācīties no galvas, ja bija pulkstenis – gudrs pulkstenis, kas neatšķīrās no tā īpašnieka.

– Paldies, – es teicu salauztā balsī. – Es aizmirsu numuru.

– Tātad, Marusenka, veikalu ar rotaļlietām noteikti nāksies pārvietot. Redzi, kāds negadījums! – Sieviete steigšus savāca meitu un mantas un pasniedza man roku. – Galvenais, Saša, nesapņo. Tagad mēs atradīsim tavu mammu. Nāc ar mums.

Es paskatījos uz izstiepto roku un spēru soli atpakaļ. Mamma un meita izskatījās drošas, bet arī tā pasniegt roku svešiniekam nedrīkstēja.

– Vai tu esi nobijusies? Es redzu. Labi, ka esi tik piesardzīga! – sieviete nebija apvainojusies. – Tad… Kāds ir jūsu uzvārds?

– Udaļcovs.

– Palieciet šeit, nekur neejiet. Bērns stāv, pieaugušais skatās! Vai mēs esam vienojušies?

Es paklausīgi klanījos un atgriezos savā vietā pie koka. Pēc brīža mūzika tirdzniecības centrā apstājās, un no visiem skaļruņiem atskanēja mans vārds:

– Uzmanību! Ir pazudis bērns. Septiņus gadus vecs zēns. Viņa vārds ir Saša Udaļcovs. Viņam galvā ir koši sarkana cepure. Lūdzu zēna vecākus doties pie koka tirdzniecības zāles centrā. Jūsu dēls jūs tur gaida.

Atpūtnieki uz soliņiem pagrieza galvu, no sludinājuma lūkojoties pēc Sašas Udaļcova. Tik daudz līdzjūtīgu skatienu es vēl nekad nebiju pieķērusi. Man pat gribējās uzvilkt cepuri virs acīm kā to garo.

– Sanka! – Es dzirdēju mammas balsi. – Dēls, es viņu atradu!

Iekšpusē it kā kāds nospieda sprūdu, un savaldītās asaras izlija tieši uz mammas mēteļa.

– Nu, tu dod! Un es dodu: es nesekoju pakaļ dāvanai, – nopriecājās mamma, mani žņaudzdama, it kā gribētu pārliecināties, ka dēls ir atrasts vesels un vesels. "Pilnībā samontēts," tētis jokoja.

– Mamma, – es mēģināju pārtraukt mammas raudas, joprojām raudādama. – Es biju gandrīz vai īstā pakaļdzīšanās. Pastāstīju viņai, kā biju pieķērusi divus pusaudžus zagļus, un tad vēl vienu. Tikai noziedzniekus es palaidu garām ierēdņa dēļ.

– Un paldies Dievam, ka es viņus palaidu garām! – mamma iesaucās. – Nav zināms, ko viņi būtu mēģinājuši darīt, ja būtu pamanījuši, ka tu viņiem seko.