– Labi padarīts! – viņš izpļāpājās. "Es nezinu, kurš no jums to uzminēja, bet ēdiens ir vissvarīgākais." – Trīspadsmit gabali, 400 gramu kannas. Lielisks sautējums!

Vitja ātri aprēķināja: izrādījās, ka Katja bez smagas kastes veda arī apmēram piecus kilogramus konservu. Viņš atskatījās uz viņu un, ja viņam būtu vēl viena konfekte, viņš to uzreiz būtu atdevis. Bet viņam bija tikai viens un tas viens – kāda brīnuma dēļ.

– Kāpēc tu viņu vilki? – Deniss vēlreiz jautāja. – Droši vien ļoti smagi!

"Tas nav īstais vārds," Vitja sacīja un nogurusi paraustīja plecus. Viņam nebija ne jausmas, kāpēc, un pilnībā paļāvās uz Katju. Viņa acīmredzot kaut ko zināja un, tā sakot, bija “vietējā”. Vietējais vietas un, vēl svarīgāk, laika izpratnē. Varbūt kastē ir kāda svarīga lieta, ko viņi iedos padomju armijai un tas palīdzēs mūsējiem pēc iespējas ātrāk uzvarēt? Vai, piemēram, bez šīs ierīces vācieši nespēs pielādēt lielgabalu, pārraidīt svarīgu ziņu – taču nekad nevar zināt, jebkura sabotāža frontē pret ienaidnieku viņu tā vai citādi sabojās. Viņš to saprata un, protams, tāpat kā visi padomju skolēni, par to lasīja grāmatās un skatījās filmās.

"Tas ir nepieciešams," Vitja nomurmināja. Deniss šķita apmierināts ar šo atbildi.

Pēc Gulivera Katja atdzīvojās. Viņa piecēlās no kastes, izstaipījās, noelsās un tad pēkšņi teica:

– Ak, sasodīts… es aizmirsu savu velosipēdu aiz tavas mājas… Man būs jābrauc atpakaļ.

Viņa pēkšņi sastinga, klausījās, mazliet pagriezās vienā virzienā, tad otrā. Vitja kļuva piesardzīgs, taču, lai kā viņš centās, viņš neko nedzirdēja, izņemot tālo kanonādi un vēja troksni.

– Paķert to! – Ketija skarbi teica, uzrunājot kādu nezināmu. – Ātri, ātri! Viņi noteikti ir atklājuši, kas pietrūka!

Ļena bezpalīdzīgi pagriezās un paskatījās uz Vitju. Viņas acīs bija bailes.

– Petka, savāc konservus! – Vitja čukstēja. – Pasteidzies! – un sāka krāmēt kabatās aukstās kannas. Katrā varēja ietilpt ne vairāk kā viens, un drēbes uzreiz kļuva neticami smagas un neērtas.

– Ņemsim! – Katja pavēlēja.

Deniss paskatījās uz Vitju. Kopā viņi satvēra kasti no abām pusēm, un Katja to pacēla no priekšpuses.

Mēness, kas lūkojās ārā caur ātri lidojošiem mākoņiem, nepārtraukti apgaismoja viņu saspringtās sejas. Apkārt šalcošais mežs šķita nereāls, nereāls un tāpēc vēl biedējošāks. Pēkšņi viņus sasniedza dūšīgs kliedziens, tad vēl viens, un kļuva skaidrs, ka viņi noteikti vajā. Vitja juta pukstēšanu ausīs, un kļuva neticami grūti elpot. Sasodītā kaste pārvērtās par čugunu – bet Katja spītīgi gāja, pareizāk sakot, pat vilkās, jo kastes apakšējā daļa atsitās pret viņas kājām.

Un tad caur vēja troksni manas ausis iecirta dusmīga, sava veida lauzta, klakšķoša suņu riešana.

"Mammu…" Līnas balss trīcēja. – Mammīt, man ir tik bail no suņiem…

Vitai bija iespēja sastapties ar aitu suņiem, kas sargā dārzeņu noliktavu, un viņš atcerējās šo izbraukumu visu mūžu – bet tas bija mājās, un šeit nebija kur paslēpties.

Deniss, aizelpas, ik pa brīdim palūkojās apkārt – zobi klabēja, bet ne no aukstuma, kā varētu domāt, bet gan no bailēm un spriedzes.

Katja nedaudz samazināja ātrumu, caur nāsīm iesūca mitru vēso gaisu, paskatījās pār plecu un viņas acis dzirkstīja. Tajā brīdī viņa izskatījās pēc kaut kādas raganas – acīs dejoja ļaunprātības dzirksteles, un tas nez kāpēc Vitai lika justies labāk, it kā viņš būtu pieskāries degošajai naida ugunij un no tās uzlādējies.

– Ātri, uz straumi! – Viņa pēkšņi mainīja virzienu un ievilka pulku biezoknī – tik necaurejams un ērkšķains, ka bija gandrīz neiespējami paiet. Elastīgie zari skropstas manu seju, adatas skrāpēja vaigus, cenšoties iekļūt manās acīs. Uz viņa rokām nebija palikušas nekādas dzīves vietas – tās visas bija sagrieztas un caurdurtas, ērkšķi izsūkušies pa biksēm, nokasīti un ierakti ādā. Atdalījums klusi un izmisīgi spītīgi devās uz priekšu. Suņa riešana aiz viņiem viņus mudināja, dzenāja, vēnās dauzījās bailes – vieni milzīgā mežā, karā, un aiz muguras bija slepkavas, kas bija gatavi uz visu.