Es bezpalīdzīgi sabruku uz grīdas un aizvēru acis. Sāpes un smagums, ko es jutu Najas ķermenī, bija pazudis, bet šai meitenei šķita pilnīgi bez enerģijas: viņa cieta no bada un slāpēm, bet kas cits bija vēl ļaunāk – šķita, ka viņas muskuļi nebija pat pielāgoti ķermeņa atbalstam. Noteikti viņa nebija medniece vai zemniece. Ko jūs varat darīt tik trauslā izskatā?

Manā mutē kaut kas traucēja. Sākumā šķita, ka viņas mēle ir ievainota – pilnīgi iespējams, ka viņa ierastās histērijas laikā to bija stipri sakodusi. Bet tad es kaut kā to atradu. Meitenes mēle bija caurdurta ar tievu metāla stieni, kas beidzās gludā akmenī. Zilā pērle – es uzreiz uzminēju. Un tas daudz ko izskaidroja. Priesteriene, visticamāk, ir no Alaidas tempļa, kas atrodas tālu austrumos. Galvenās labo garu dievietes kalpone, kas agrā bērnībā tika izvēlēta šai misijai. Par šādiem tempļiem zināju tikai no dzirdamām liecībām, tāpēc neko nevarēju pateikt par viņas darbu vai iepriekšējo likteni. Bet vismaz valodas pērle izrādījās ne daiļliteratūra. Es droši varu teikt vienu, šī meitene nebija gatava īstajai dzīvei un, iespējams, nekad nebija gaidījusi, ka viņa būs tik tālu no sava altāra. Es gribēju ticēt, ka viņas dieviete nepametīs šo gliemežvāku, jo iekšpusē bija mainījies īpašnieks. Es varētu izmantot jebkuru palīdzību no augšas.

Es gulēju tur, nekustīgi, stundām ilgi, pat manas domas palēninājās, zaudējot pēdējo virzienu.

– Vai viņa ir mirusi? – vīrieša balss skanēja ļoti tuvu, bet es nesaņēmos. «Mums vajadzēja to sadedzināt, pretējā gadījumā tas tika iztērēts!»

Sieviete viņam atbildēja:

– Kāda jēga bija to dedzināt bez šamaņa? Vienkārši sasildiet gaisu.

– Kā tu nomiri? – Es atpazinu Dāru pēc viņa autoritatīvā toņa. – Vai tu viņu pabaroji?! Es tagad jums to noorganizēšu!

– Medmāsiņa, lieliskā Dāra! – pirmā sieviete bažīgi, mājīgi runāja. «Vakar es viņu aizvedu naktī uz krūmiem, lai atvieglotu sevi, un tad viņa ar varu iedeva man kaut ko dzert un iedeva ēst. Es zvēru pie atdzimšanas, es viņai netrāpīju! No rīta viņai bija labi! Viņa rēca kā parasti… Varbūt viņa nenomira?

Viņi rupji iegrūda man plecā. Būtu vērts mirt tikai tāpēc, lai apsargi par to saņemtu! Bet tagad es jau biju pārliecināta, ka mans nākamais upuris būs mana nākamā māsa. Ja šodien meitiņa netiek sadedzināta uz sārta, tad varam mēģināt tajā izturēt ilgāk. Viņa pacēla galvu un paskatījās uz Dāru. Viņa atviegloti nopūtās:

– Dzīvs. Kāpēc tad neraudi?

Es sarāvos:

– Apnicis. Pagājušajā nedēļā man tas apnika, bet es domāju, ka es jums sagādāšu vairāk prieka.

Dāra salieca uzaci, bet pagriezās pret biedriem:

– Bez puņķiem un sarkanām acīm viņai šķiet viss kārtībā, kā tu domā?

Viens no karotājiem paraustīja plecus:

– Manuprāt, labāki par tiem, kurus redzējām iepriekš.

Un vēl viens iesaucās:

– Pirmkārt, es gribētu to nomazgāt. Tur redzēsim. Bet ne velti vecā Tīrija teica, ka šāds upuris nesīs mums labu vēju un veiksmi, vai viņa būtu kļūdījusies?

«Tomēr mums vairs nav šamaņa…» Dāra sprieda. «Tu varētu būt piemērota kaut kam citam, jo tu esi skaista.» Tu esi jaunava.

Es paskatījos uz viņu. Patiesībā es nezināju droši. Varbūt visas priesterienes ir nevainīgas vai varbūt ne. Bet es sapratu, kas slēpjas aiz šī izteikuma – priekšnieka Nae dēls teica, ka viņa sievietēm jābūt vislabākajām un neskartajām. Ja šī meitene ir tik skaista, ka viņa tika izvēlēta godpilnajai misijai – tikt dzīvai sadedzinātai, tad arī viņš droši vien tiks galā.

Viņa pat nesagaidīja manu atbildi, viņa atslēdza restes un satvēra mani aiz pleca, izraujot mani ārā: