"Jums vajadzētu gatavoties galvaspilsētai, princi," sacīja Voits. – Es vēdināšu guļamistabu.

– Ne šodien, skaistais.

Neskatoties uz viņa augsto rangu, viņam nepatika, kad es viņu saucu pēc amata. Tagad viņš neko neteica, un kāds gan sakars no vārdiem, ja no kamīna joprojām plūst deguma smaka? Mans noskaņojums viņam ir skaidrs.

"Es maksāju, zirgs…"

"… un mežā," Voits man pabeidza.

– Jā, un uz mežu.

Mums vajadzētu apmeklēt meistaru Mateju un noskaidrot, kas pirmo reizi nogāja greizi divarpus simtiem identisku līgavu. Kāpēc šis manekens uzvedas tik ticami? Manas lūpas joprojām dega no viņas (viņas, nevis mana) skūpsta, un manu acu priekšā uz grīdas bija šņukstoša meitene.

… un turpat atmiņās – īstā Amālija, manējā. Kura varēja izplūst asarās par jebkuru sīkumu, piemēram, adatas dūrienu, bet nenolēja nevienu asaru, kad viņa mēģināja tikt galā ar lāstu.

Nē, kāzas ir beigušās, un nav jēgas atkal gremdēties šajās atmiņās. Tātad jūs atkal varat ieslīgt ciešanās un melanholijā.

Es vēlāk došos pie Mateja un tajā pašā laikā izteikšu ieteikumu Stefanam. Tagad man vajag nedaudz siltuma.

Apmetnis, zirgs un mežā.

Ceļš klīda starp tumšām un kailām lapeglēm, taču tā nebija pirmā reize, kad devos uz Orgenu – nelielu kalnos paslēptu ciematu, kur mājīgā īpašumā apmetās mana ragana Leisa Martic. Skaista, mierīga un neticami omulīga dāma. Reiz galvaspilsētā viņa piegāja pie manis pieņemšanā pēc Kāzām, viņa satvēra manu roku, pieskārās manas plaukstas turmalīnam un mierīgi teica:

"Zini, princi Oldrih, šķiet, ka tev vajag mazliet siltuma," viņa uztvēra manu skatienu, viltīgi un reizē skumji pasmaidīja un piebilda, "bet tomēr man tas nešķiet." Nāciet ciemos uz Orgenu, manī ir labi kamīni.

Es uzreiz neizmantoju uzaicinājumu. Tikai pēc obligātās pavasara svinēšanas ar princesi. Es jutos slikts. Leisa pēc tam, kad viņas kalpi mani ielaida, nebija pārsteigta, viņa nosēdināja mani pie kamīna, novilka zābakus, atnesa man vīnu un vienkārši apsēdās blakus.

"Vai jūs neko nejautāsit, lēdija Martika?"

– Vai tas ir vajadzīgs, princi? – sieviete apsēdās tuvāk. Kamīna uguns atspīdēja no viņas dzintara krāsām, gandrīz kaķim līdzīgām acīm, liekot sarkaniem spīdumiem izplūst viņas gaiši brūnajos matos. Viņas āda šajā gaismā šķita daudz siltāka nekā… Nē, viņas rokas tiešām bija karstas. Un lūpas.

– Atpūties, princi… Lai gan nē, neatslābsti. Kur vajag, tu esi no akmens,” viņa rotaļīgi čukstēja, novilkdama manas bikses. – Kalnrūpniecības meistars…

"Izlaidīsim jokus par virsotnēm un alām," es nomurmināju, un sieviete iesmējās, it kā šī nebūtu pirmā reize, kad viņa mani savaldzina. It kā šī nebūtu pirmā reize, kad mēs ar viņu gulējām. Un es jutos mierīgi ar viņu.

Pirms tam gadījās, ka galvaspilsētā uz vienu nakti atradu meitenes. Bet tas bija… nekādā gadījumā. Ar Leisu tiešām izrādījās omulīgi. Viņa necentās dabūt no manis mīlestību; viņai pietika ar manu saziņu un kaislību. Es vismaz mazliet atdzīvojos pēc visiem šiem kāzu rituāliem.

Un tagad mans līcis, kā parasti, apstājās pie neliela divstāvu muižas, kas celta no milzīgas lapegles apaļkokiem. Līgavainis iedeva manam zirgam ābolu un paņēma viņu zem bridēm, un kāds puisis no pagalma veda mani līdz durvīm.

– Tu savās kāzās sastingi, princi?

Es pamāju, nometu apmetni un apskāvu raganu. Viņa piespieda man krūtis, ar pirkstiem novilka gar manu zodu un pieskārās viņas lūpām. Un tad viņa pēkšņi sarauca pieri un satvēra manu roku.

–Kas tas ir, Oldrih?

Turmalīns uz manas plaukstas ātri kļuva no rozā uz baltu.

* * *

Vairāku gadu saziņas laikā es nekad neizskaidroju Leisai savu stāstu ar Amāliju. Lai gan man šķiet, ka viņa kaut ko saprata. Daļēji no baumām, daļēji no spējas redzēt mazliet vairāk nekā citi cilvēki.