– Ko tu gribi redzēt, princese? Varbūt siltumnīca? Vai var? Lūdzu?

– Ko, tu nekad tur neesi bijis?

Diāna īsi teica.

– Tikai jūs un princis varat iekļūt prinča istabā. Un Teodors Teitāns. Un tiem, kas viņus pavada.

Man ir pamatots jautājums.

– Kas tad rūpējas par augiem?

Meitenes saskatījās un vienlaikus atbildēja:

– Gluži kā aiz kopējām siltumnīcām, dārzniek.

– Tātad, ne tikai es un princis varam ienākt, vai ne?

– Nē, nu, kurš gan skaita dārzniekus? Ejam, princese Jona?

Kāds snobisms! Bet šķiet, ka Simona ļoti gribēja tur doties. Un man vajadzēja palīdzību no vienīgā cilvēka šajā kalnu pilī, kurš mani sauc vārdā.

Siltumnīca bija… skaista. Nav mana lieta kaut ko audzēt. Mamma mani mīlēja, un pat mani kaktusi nomira. Te ir rozes, tur ir rozes. Te ir ziedi, te ir ziedi. Aromātiskie augi… pēc smaržas atpazinu tikai piparmētras un dilles. Meitenes priecīgi pieskārās dažiem augiem un kaut ko čukstēja viena otrai. Pat pirmdzimtā Diāna ar manu atļauju novāca no dārza zemeni un sāka izskatīties pēc bērna, nevis pēc jaunas vecmāmiņas.

Rietošā saule spoži dega cauri stikla sienām. Bet tad tas nogrima pāri tālākajai nogāzei, un, neskatoties uz to, ka nebija par vēlu, iestājās tumsa. Siltumnīcā akmeņi gar takām maigi kvēloja, rādot atpakaļceļu.

Simone entuziastiski pasmaidīja un pat atceļā satvēra manu roku. Atcerējos, kā bērnībā mammai prasīju jaunāko māsu.

"Paldies, princese," Diāna sacīja, kad atgriezāmies, "un tagad, lūdzu, uzgaidiet istabā, mēs atnesīsim vakariņas."

Viņi iznāca, es nedaudz pagaidīju un sekoju viņiem ārā. No lielās zāles vairākas durvis pavērās pa kāpnēm. No vienas bija garšīga sautētas gaļas smarža un bija dzirdamas balsis. Noteikti darbnīcas citā vietā. Vēl bija palikušas divas durvis. Es devos nejauši. Es nebaidījos pazust – viss, kas man bija jādara, bija vienmēr piecelties, ja vēlējos atgriezties. Trešajā lidojumā kļuva manāmi vēsāks, es miglaini mēģināju atcerēties, kā Voight mani vadīja pirmajā dienā. Lejā veda akmens kāpnes, bet balss nebija dzirdamas. Sienas bija arī dekorētas ar malahītu, lapis lazuli, kaut kur varēja redzēt tirkīzu.

Viņa atgrūda vaļā vienas no durvīm – tur bija milzīga zāle. Dievs, ja vien tētis šo redzētu… Viņš vienmēr žēlojās, ka pēc ekspedīcijām nav kur glabāt paraugus, bet te bija milzīgi plaukti ar simtiem dažādu akmeņu. Blakus katram ir paraksts, kur un kad. Hmm… ne krieviski, vai ne? Ja koncentrējas uz katru simbolu un burtu atsevišķi, ir skaidrs, ka valoda ir atšķirīga. Bet, kad esat atslābinājis un apskatot uzrakstu pilnībā, jūs varat uzreiz izlasīt, kur un kad šis skaistais ahāts tika iegūts.

Tas viss ir neticami interesanti, un es paliktu pāris stundas, bet ne tagad. Es atgriezos koridorā un sāku atcerēties. Likās, ka Voight pirmajā dienā neatvēra nekādas durvis, izņemot koplietošanas telpu. Tātad, man vienkārši jāiet lejā. Nokāpu vēl lejā, un pēc pāris lidojumiem nožēloju, ka nepaņēmu Simones piedāvāto šalli. Vēl bija palikušas dažas durvis, un es gribēju jautāt nezināmajam akmeņu un minerālu sistematizatoram: kāpēc viņš telpas un grīdas neparakstīja ar tādu pašu pedantiskumu?

Man likās, ka esmu ilgi staigājusi, un iezagās doma: kā ar meitenēm, varbūt viņas jau atnesušas vakariņas un meklē mani? No otras puses, viņi pateiks Voitam, princim vai šai dāmai… Teitanai, un varbūt viņi mani ieslēgs istabā? Nē, mums vispirms jāatrod Mateja vectēvs un viss jāizdomā.

Vēl viens lidojums lejup. Šķiet, ka sienas ir kļuvušas tumšākas un ir mazāk gaismas. Es jau sapratu, ka esmu izvēlējies nepareizo koridoru, bet nevarēju apstāties. Likās, ka kāds man zvana, lūdzot, lai es tieku līdz pašām beigām. Lejā, balto marmora sienu mežonīgajā aukstumā, bija vienas durvis. Rokturis bija klāts ar putekļu kārtu, un bija skaidrs, ka šeit neviens sen nebija bijis. Es to pagrūdu un nokļuvu milzīgā pamestā… darbnīcā? Jā, tā bija tieši darbnīca. Uz grīdas gulēja kalti un skarpeļi gravēšanai. Tur bija nepabeigta vāze no malahīta. Pusceļā palicis panelis ar oranžām dzintara lapeglēm un tirkīzzilais ezers… Tad bija veselas puķu dobes. Mēnessakmens ielejas lilijas, tirkīza sniegpulkstenītes, rubīna rozes, no dzintara gabaliņiem izgatavotas lilijas… Kas to visu izdarīja un kāpēc? Un kāpēc tagad to klāj putekļi kā sniegs? Pagāju garām aventurīna piparmētrai, kas izskatījās spilgtāka un košāka nekā siltumnīcā, izņemot to, ka tā nesmaržoja. Tālāk pie sienas cirsts rāmī stāvēja milzīgs spogulis, kas bija garāks par mani.