– Kāpēc tu to darītu? – Mani pārņēma ziņkāre. Patiesībā man vajadzēja sūkstīties kā trakai un atvairīt viņu ar visām rokām un kājām, bet es nevarēju atturēties uzdot dažus jautājumus.

– Jūs to uzzināsiet vēlāk. Bet ne tagad un noteikti ne laulības pirmajā mēnesī. Man tas ir vajadzīgs personīgi noteiktiem mērķiem, – es centos runāt mierīgi, taču jutu, kā viņš neizbēgami tuvojas dusmām.

– Šī saruna ir beigusies, – es pēkšņi piecēlos no krēsla un vēlreiz paskatījos uz vietu, kur pēdējo reizi biju redzējusi Lizbetu, kura nekur nebija redzama. Viņa vai nu bija aizmirsusi par mani, vai arī domāja, ka ar mani viss ir kārtībā un mani var atstāt vienu. Šobrīd man ļoti noderētu viņas atbalsts.

– Ne rīt, Eileen, – es sastingstu, kad viņš atkal mani uzrunā. Es biju spērusi tikai dažus soļus, pirms pazudu no viņa redzesloka. – Bet nākamo trīs dienu laikā jūs vēlēsieties apspriest mūsu fiktīvās vienošanās detaļas. Ticiet man, jums no tā ir ieguvumi.

Viņš atkal aplūkoja mani no galvas līdz kājām ar to šausmīgo, līdz kaulam stindzinošo skatienu, pēc tam novērsās un lēnām izvilka cigareti no paciņas. Viņš atkal grasījās šeit smēķēt, bet es negrasījos skatīties. Es vienkārši izgāju ārā pa durvīm tikpat ātri, kā no šejienes izskrien iereibuši džeki, kad uzzina, ka tuvojas policisti. Man briesmīgi dedzināja seju, un man bija nepanesami karsti, par spīti lietainajam rudenim un brāzmainajam vējam. Man vajadzēja doties mājās un piezvanīt Lizbetei, kura bija pazudusi un atstājusi mani vienu ar šo ārprātīgo.

Lizbeta vienkārši aizbrauca bez paskaidrojuma vai brīdinājuma, taču viņa pacēla telefonu. Es neiedziļinājos detaļās. Man vieglāk ir runāt klātienē, tāpēc uzaicināju viņu pie sevis, lai pastāstītu par savu fantastisko randiņu, no kura man joprojām pārņēma drebuļi. Tagad man bija auksti, un es negribēju vēsu dušu, bet gan karstu burbuļvannu, ko grasījos lietot, pirms Lizbeta ieradās.

Bija pagājuši seši mēneši, kopš es dzīvoju kopā ar vecākiem. Par laimi, es varēju atļauties dzīvot pati. Akadēmiskā stipendija un nepilnas slodzes darbs bija mans labākais palīgs šajā ziņā. Es pati sev mēroju ceļu. Dzīvošana kopā ar tēvu un māti nav risinājums, to es sapratu pirms pāris gadiem. Viņi pastāvīgi strīdas, un es pat nevaru domāt par studijām šādā atmosfērā. Un es nevaru atļauties paslīdēt. Viena nepietiekama atzīme, un es zaudēšu stipendiju. Es būtu pilnīgs neveiksminieks, un man būtu jādodas mājās pie mammas un tēta. Nē, es par to pat nedomāšu.

Lizbeta ienāca tieši tad, kad es, ietinusies baltā dvielī, iznācu no vannas istabas. No maniem matiem vēl aizvien pilēja pilieni, un es ar akmeņainu seju devos sagaidīt draudzeni. Lizbeta vienmēr piestāja pie manis pirms treniņa, uz kuru viņa ne reizi mani nebija vilkusi. Man nepatīk basketbols, turklāt es neesmu viņas augumā.

– Velnišķīgi, Liza, kur, pie velna, tu esi aizgājusi? Kāpēc tu aizgāji un atstāji mani tur?! – es izsaucienos ar pārmetuma pilnu sejas izteiksmi. Viņa man neko nav parādā, bet es esmu tik pieradusi, ka varam rēķināties viens ar otru, ka reizēm nevaru bez viņas iztikt. – Es to no tevis negaidīju, – es sūkstījos, tad pagriezos un devos uz virtuvi. Būtu jauki tagad iedzert karstu kafiju, jo pēc vannas atkal bija auksti.

– Tu taču teici, ka tev nav vajadzīga aukle, – Lizbeta smaidīja, sekojot man pakaļ. Viņa uzkāpa uz palodzes, saliekot kājas kopā, un apdomāja, kā izsmēķēt vienu no savām pretīgajām, plānajām cigaretēm. Nevar atbrīvoties no šī kaitīgā ieraduma kopš sešpadsmit gadu vecuma. – Atvēršu logu, tikai nomierinieties. Kas notiek? Man likās, ka tu un tavs izskatīgais draugs esat izlīguši un es esmu pārstājusi tevi aizbildināties.