Tā bija vieta, kur sākt. Ja tu gribēji kaut ko pateikt, tev vajadzēja to pateikt uzreiz. Tev nevajadzēja mest pret mani šādas mājienus, pat ja tu to nedomāji nopietni. Tas tā izklausījās, tāpēc es par to neatvainojos.

– Tas ir labi. Es tevi uzklausīšu, – es sadevu rokas rokās. Es paskatījos uz Lizbetu, kura jau sarunājās ar bārmeni. Viņš bija viņas kaimiņš, un viņiem vienmēr bija par ko runāt. Paldies par vāku, velns. Nemaz nerūpējas par mani. Šobrīd man noderētu kāds aizbildnis.

Stīvs uzreiz neatbildēja. Viņš skatījās apkārt, it kā būtu domājis. Visas meitenes, kas sēdēja viņam apkārt pie citiem galdiņiem, skatījās uz viņu atklāti, neslēpjot skatienus. Vienīgais, kā pietrūka, bija siekalas uz viņu apgleznotajām sejām. Es esmu tik sašutis uz šīm kucēm. Tās pašas, kas sēž šeit tā, it kā šeit dzīvotu.

– Es taču neesmu tikai iepazīšanās vietnē bez iemesla. Man tur īsti nav ko darīt, – es brīnījos, kāpēc, pie velna, viņš vispār uztraucas. – Es meklēju kādu cilvēku pūlī, kādu konkrētu. Tevi.

Jūs ko? Tu vienkārši sēdēji tur un skatījies? Es to nesaprotu.

– Es?! – Es plaši atvēru acis, gaidot atbildi.

– Jā. Es tevi apprecēšos, – pavisam mierīgā tonī teica Stīvs, nodzēšot cigareti uz pelnu trauka. – Tu man deri. Pēc izskata. Es nevarētu apprecēties ar kādu, uz kuru nevarētu paskatīties. Viss pārējais mani neinteresē.

Es sēdēju ar nedaudz atvērtu muti, gaidīdama, kad viņš pateiks vārdu «joks», bet viņš neko neteica, tikai skatījās uz mani un ik pa laikam mirkšķināja. Viņa sejā bija pilnīgs miers, it kā viņš tikko būtu teicis kaut ko, kas nebija joks, bet gan patiesība, kuru labāk pieņemt.

– Es atvainojos? – Es sašaurināju acis. – Tu esi ne tikai rupjš, bet arī traks galvā.

– Manus vārdus tev nav jāuztver nopietni, bet būs tā, kā es teicu, – viņš turpināja. Viņš bija mierīgs kā boa un uz manām emocijām nemaz nereaģēja. Viņš ir pilnīgs dīkdienis. Labi, ar dažiem tādiem es esmu saskārusies.

– Vai tu esi traks? Ja jūs nopietni, tad es nepiekrītu, un mūsu saruna ir beigusies, – es sūkstījos uz šo nekaunīgo vīrieti, atspiedusi rokas uz galda, lai jebkurā brīdī varētu piecelties un aizbēgt. – Un ko jūs domājat ar to, ka viss pārējais jūs neinteresē?

– Es nezinu, ko tu domā, ka darīsi, Eileen, – Stīvs man īsi pasmaidīja. – Bet tas nav tas, ko tu domā. Es gribēju tev to laipni izskaidrot, bet redzu, ka tu esi no tiem cilvēkiem, kas nepadodas. Tas ir slavējami. Nu, man gadījās būt vienam no tādiem, – es varēju noprast, ka viņš bija stingrs. – Tā nebūs īsta laulība. Nebūs nekādu saistošu jūtu, un pēc sešiem mēnešiem tu būsi brīvs.

Tās ir muļķības. Es nekad mūžā neesmu dzirdējusi tādas muļķības. Viņš izlikās, ka ir jauks, aizvilka mani uz tikšanos, bet patiesībā viņš ir īsts traks. Nebūtu pārsteigts, ja tas nebūtu vērsts pret mani. Esmu pieradusi redzēt dīvainības no malas, bet šī ir pirmā reize, kad to piedzīvoju.

– Kāpēc tieši es? Tikai intereses pēc. – Šajā vietnē ir daudz pieklājīgāku cilvēku nekā es un mans tips. Atvainojiet, bet, manuprāt, jūs esat kļūdījusies, mana mīļā. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas var veikt šādus trikus, – es nopriecājos par slimnieku. Tik dusmīga nebiju bijusi kopš brīža, kad mans bijušais draugs man pa logu meta akmeni. Es vienkārši kļuvu ļoti dusmīga.

– Tāpēc, ka tu esi. Es tev neko vairāk nepaskaidrošu, rupjš draziņ. – Tu man patīk, un man nebūs kauns nevienam stāstīt, ka tu esi mana sieva. Ar to beidzas visas simpātijas.

– Tu zini manu atbildi.

– Deru derēt, ka rīt tu pieskriesi pie manis un piekritīsi visam. – Ar izaicinošu skatienu acīs Stīvs mani provocēja. – Tavās interesēs ir tagad piekāpties, un saruna būs citādāka.