Vectēvs izkratīja smiltis no sandalēm un lūdza Denu nokāpt no galda un apsēsties uz krēsla.

– Noskuj sevi! – klients izbāza mēli vectēvam.

– Es tevi noskūšu! – burvis ievaidējās, iespērdams vienu no galda kājām.

Dens kaut ko gaidīja no vecā vīra, bet ne to, ka viņa kāja paliks uz goda vārda. Rezultātā viņš sāpīgi nokrita uz muguras, atsitoties ar galvu pret vārdnīcu kaudzi.

– Tu esi muļķis, sapuvis vecis, cirvgalvis! – viņš caur zobiem nočukstēja, paceļot no grīdas nodzisušo lampu.

Alīna izņēma to no burvju mākslinieka rokām un, sarāvusi pirkstus, aizdedzināja dakti, vēlēdamās iedot lampu vectēvam, taču tā nebija. Nekromants to turēja pie pamatnes ar spēcīgu tvērienu un negrasījās no tā padoties. Viņš paraustīja lampu pret sevi tā, ka burve gandrīz ar degunu iekrita vecā vīra Metodija putekļainajās, izkaisītajās grāmatās. Dens saspieda lampu kreisajā rokā un ar labo sāka kustēties pāri liesmai, it kā viņš rakstītu gaisā greznas rūnas. Lūk, kā nekromanti buram savus burvestības!

Burvis ar lampu gāja taisni pretim vecajam poliglotam, kurš tajā laikā skaitīja burvestību pār Ožegova vārdnīcu.

Pūķis cītīgi skricelēja četrrindes, galvu nepaceļot. Šādos brīžos mūza nāca pie viņa bez prasīšanas un negāja prom, līdz dzejnieka īpašnieks paveica varoņdarbu.

Alīna neko nevarēja izdarīt. Atlika tikai paļauties uz likteni. Lapsas āda mirdzēja zilā krāsā, un vecais vīrs pievērsās nekromantam. Un viņš jau bija pacēlis augstu virs sevis lampu ar gatavu burvestību un dvēseli, kas izsaukta no mirušo valstības. Tas ir gluži kā ilustrācija filmai «Noziegums un sods» maģiskajā pasaulē, tikai Raskoļņikova motīvi ir pilnīgi stulbi.

Vectēvs, kā burve nereti vēlāk atcerējās, izrādījās veikls un bija gatavs jebkurai klientu rīcībai, tāpēc precīzi meta nekromantam pa galvu un ripināja galvu pāri papēžiem pie kājām.

Akls Dens, kurš nebija gaidījis šādu notikumu pavērsienu, nometa lampu fikusa podā, kas stāvēja uz loga.

Tajā pašā mirklī telpu piepildīja vīraka smarža, un visi klātesošie aizvēra acis, jo asā migla sāpīgi iedzēla varavīksnenē. Tikai minūti vēlāk izmisušais pūķa rakstnieks nolēma savām acīm redzēt sava vectēva varoņdarbu.

– Kas tas bija? – nekromants noņēma no pieres izbalējušo lapsas ādu.

Alīna un Metodijs sēdēja dažādos stūros, aizvēra acis un nolieca galvas. Apmierinātais pūķis, mēlē sakodis, rakstīja nākamo dzejoļa nodaļu, un fikusa vietā uz loga sēdēja nekustīgs garspalvains bruņurupuča kaķis.

– Yana?! – Dens nobolīja acis. – Es tev nezvanīju!

Dzīvnieks atbildot ņaudēja, bet nekustējās. Nobijusies burve vispirms atvēra vienu aci un, sapratusi, ka briesmas ir pārgājušas, atvēra otru. Poliglots vectēvs darīja to pašu.

«Piedod man, dārgais Metodij, par nekārtību un uzbrukumu jūsu personai,» Dens paklanījās un turpināja atvainoties, «kad jūs man iedevāt mūsdienu krievu slenga vārdnīcu, es tikko varēju atturēties, lai nepateiktu kaut ko neķītru, un dažiem cita iemesla dēļ vārdu krājums sāka kontrolēt manu raksturu.

«Ticiet man, dārgais Daniel,» vecais vīrs sacīja, uzliekot roku uz sirds; nekromants no viņa acīm saprata, ka viņš ir patiess. – Es negribēju tev to mācīt. Kad tu teici, ka gribi zināt mūsdienu krievu valodu, šķita, ka esmu apburts, un gāju pēc slenga vārdnīcas.

Dens un Alīna saskatījās. Un pūķis apmetās uz apgāzta galda, it kā uz barikādēm, un sāka lasīt dzejoli čehu valodā:

Fifa Pink ir nelietis, un viņa slepus lika poliglotam Denam iemācīt viņam lamuvārdus.

«Dārgais Daniel,» Metodijs pārtrauca pūķa deklamāciju, «lai izpirktu savu vainu, es esmu gatavs darīt visu jūsu labā.»