Melnais pūķis ērti sēdēja stūrī un iegrima savā iecienītākajā laika pavadīšanā. Alīna skatījās uz visu notiekošo ar atvērtu muti. Līdzīgas darbības viņa ne reizi vien bija redzējusi televīzijas programmās pirmajā kārtā, kur uzstājās dažādi ekstrasensi un citi aizdomīgi cilvēki, kas sevi uzskatīja par burvjiem.

Kad āda pārstāja mirdzēt, vecais vīrs noņēma pārsēju no Dena galvas. Nekromants sēdēja uz krēsla, aizvēra acis un baidījās pakustēties.

«Nu,» vectēvs nopūtās, «pasaki kaut ko jaunajā krievu valodā.»

– Forši, brāl! – burvis uzsita sirmgalvim pa plecu, tā ka viņš nevarēja nostāvēt kājās un pārsteigts apsēdās.

– Whaaaat?!?!?! – Alīna bija sašutusi.

– Ak, lieliski, cālīt! – Dens pasmaidīja, apskaujot meitenes gurnus.

Pirms piecām minūtēm šis inteliģentais čehu puisis viņu tik cieņpilni uzrunāja: «skaista meitene», bet ja nu… kaut kas nav kārtībā… Vai iespējams, ka līdz ar valodas zināšanām cilvēks iegūst pretīgas rakstura īpašības?

«Den,» viņa aizvainota teica, atraudama viņa roku. – Ko tu saki?

Viņa satvēra puisi aiz pleciem un sāka viņu kratīt cerībā izsist šo rupjo muļķību.

– Kāds foršs bazārs, pilnīgi nekas! Vai jūs, piemēram, to nesaprotat?

«Es saprotu, es saprotu,» burve viņu atdarināja, «bet kāpēc, iemācījusies svešvalodu, sākat tajā būt rupji?»

– Man ir bail! – nekromants izbolīja acis, paņemot rokās plānu vārdnīcu.

«Mūsdienu krievu slengs un neķītri izteicieni,» Alīna lasīja uz vāka rakstīto.

«Dārgais Metodij,» viņa uzkliedza savam vectēvam, «vai jūs vispār pievēršat uzmanību tam, ko mācāt cienījamam ārzemniekam?»

– Kāpēc pie velna skatīties?

Vecais vīrs iesmējās, paņēma meitenei grāmatu un nolika savā vietā, un tad sāka kaut ko meklēt.

– Vai tas nav nepieciešams? – viņa jautāja, izņēmusi no kāpņu apakšas Ožegova biezo melno skaidrojošo vārdnīcu.

Gandrīz katrs krievu skolnieks ļoti labi zināja šo grāmatu. Bet… kāpnes, no kurām tika izņemta biezā grāmata, dabiski nokrita uz vienu pusi kopā ar veco vīru.

Izrādījās, ka vectēvs neuzmanīgi pieskārās savai lampai un tā, saskaroties ar lāča ādu, izraisīja nopietnu ugunsgrēku. Ņemot vērā grāmatu skaitu telpā, visi klātesošie dažu minūšu laikā būtu varējuši nodegt dzīvi.

Pūķis uzlēca uz pakaļkājām, satvēris dārgo manuskriptu pie krūtīm. Dens, kuram trūka jebkāda vārdu krājuma, izņemot krievu valodas Newspeak, stutēja uz galda un sirdi plosoši kliedza:

– Autors deg! Krievu valodas Ftopku sovars!

Metodijs, sastindzis no šausmām, vēroja, kā uguns tuvojas gan viņam, gan viņa dārgajai kolekcijai.

Un tikai Alīna, kura kāda brīnuma dēļ nezaudēja savaldību, izstiepa roku, atbrīvojusies no vārdnīcas, un kliedza:

– Smilšu vētra!

Burvestība atkal spontāni parādījās viņas atmiņā, no kuras grāmatas vai filmas – viņa neatcerējās. Meitene iztēlojās, kā zeme sāka kustēties zem viņas kājām, kā putekļi pacēlās kolonnā un cirkulēja ap viņas kājām, bet pēc tam izklīda un to pārklāja uguns, kas gandrīz bija nonākusi poliglota burvju vārdnīcās. Vectēvs sēdēja uz ceļiem, ar bailēm skatījās uz apdegušo vilnu uz viena no ādas paklājiem, un viņa dzidri zilajās acīs sariesās asaras. Viņa kolekcija tika saglabāta!!!

Kad Alīna nolaida roku, tornado pārstāja cirkulēt, un smiltis nokrita zemē vienmērīgā lokā ap meiteni. Noteikti pēc šīs burvestības burvju mākslinieka dzīvoklim bija nepieciešama tīrīšana.

Burve nolika Ožegova vārdnīcu uz galda pie Dana kājām un skatījās uz veco vīru ar valdzinošu skatienu:

– Iemāci viņam krievu valodu atpakaļ! Izlabojiet savas kļūdas.

Pateicībā par kolekcijas saglabāšanu Metodijs piekrita, neskatoties uz to, ka ugunsgrēks notika Alīnas neuzmanības dēļ. Kaut kā vecais vīrs ātri aizmirsa sliktās lietas, bet likās, ka labās lietas viņš ilgi atcerējās labi. Viņš neprasīja no drosmīgās burves simts dolāru apmaiņā pret nekromanta pussadegušo banknoti, kas izlīda no smilšainā kalna.