– Atstāj mūs mierā!

Ārsts ir izgājis no istabas. Es stāvēju Ritas priekšā un nespēju atraut no viņas acis. Atzīšos, es negaidīju šādu rezultātu. Es labi zinu par Dimitrija lietām. Kā viņš uzdrīkstējās tā rīkoties ar meiteni.... Nolēma pelnīt uz viņas nevainības rēķina.... Tas neizdosies.... Rita paliek ar mani.... Tiklīdz viss mazliet nostabilizēsies. Es došu viņai iespēju izvēlēties – palikt vai doties prom. Ja viņa izvēlēsies otro iespēju, es nosūtīšu viņu prom no valsts uz vietu, kur neviens nevar viņu ievainot vai pie viņas nokļūt. Viņai nevajadzētu maksāt par citu kļūdām.....

Es redzu, cik viņa ir nervoza. Viņa vēlas runāt. Ļaujiet viņai runāt, es netraucēšu, gluži pretēji, esmu gatavs uzklausīt.......

– Kāpēc tu man par to nepajautā?– viņa jautā.– Kādēļ bija visa šī izrāde? Es neesmu rotaļlieta, cik reizes man to atkārtot?

Viņa domā pareizi. Viņa nav lieta.... Man neaizņems daudz laika, lai paskaidrotu, kas ir kas. Meitene ar mazliet temperamentīgu raksturu, tas ir vēl interesantāk. Es arī viņu negribu. Viņai ir jāpieņem, ka tagad viņa ir mana. Es viņai to atgādinu, un viņa, atbildot uz to, skatās uz mani un neko nesaka. Ar mani viņa būs drošībā. Kāpēc viņa ir tik nobijusies un nemierīga? Tāpat kā vakar. Vai baidāties, ka es pacelšu roku? Tas nenotiks! Es neesmu no tiem, kas paceļ rokas uz meitenēm. Es to nenoliedzu, man patīk ar viņām izklaidēties, un viņas pret to neiebilst..... Bet Rita, viņa ir cita..... Viņā ir kaut kas īpašs, kas liek tev vēlēties viņai palīdzēt…

Es pietuvojos viņai. Rita stāv pie loga un skatās uz sargu..... Viņai nāksies pierast pie tā, ka viņi ir viņās 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā, 7 dienas nedēļā. Kā jau teicu, tas ir viņas pašas drošības labad.....

– Tu esi mans.....– Es saku viņai uz auss.– Neviens tev nekaitēs....

Es skatos uz viņu caur atspulgu logā un lēnām palaižu roku gar viņas maigo kaklu un atslēgas kauliem. Es jūtu, kā viņa sakustas. Viņa aiztur elpu. Viņa saspringst…

Es apmetu rokas viņai ap vidukli un pievelku viņu pie sevis. Es lēnām izlīdēju cauri viņas krekliņam līdz krūtīm. Nav jēgas noliegt acīmredzamo. Es to visu redzu.... Ļaujot viņai atkāpties. Vērojot viņas kustības. Kaut kas viņā ir. Šīs meitenes nevainība ir tikai akcents, bonuss. Katrā ziņā es viņai neko nedarīšu, ja vien viņa pati to nevēlēsies. Es nometu somu no krēsla uz gultas, lai apģērbtos. Es gaidu, ka viņa mani paklausīs, bet tā vietā viņa nolemj sākt strīdēties. Velns, viņa turpinās to darīt un nonāks zem manis šeit un tagad. Viņas frāze: "Es to nevaru darīt vīrieša priekšā!" – Tas mani nogalina.

Es pietuvojos viņai un ieskatos viņas nobijušajās zilajās acīs. Šķiet, viņa nesaprot, kādu spēli viņa spēlē. Ja es sākšu spēlēties ar viņu, viņa ilgi mani neredzēs.

– Nemēģini ar mani spēlēties! Tev būs iespēja izmantot savu aso mēli paredzētajam mērķim. Cik ilgi man jāgaida?

Pēc tam, kad es to pateicu, viņa vilcinājās. Tas ir aizraujoši. Es jūtu sasprindzinājumu savā lidojumā. Ko šī meitene ar mani dara.... Apņemu viņu ap vidukli, lai viņa neko nevarētu pateikt. Viņas sejā paliek rožains sārtums. Tas ir vēl labāk, viņa nejutīs neko..... Es pieskaršos adatai uz viņas rokas un maigi izvilku to ārā.

– Auš… Tas sāp, lai gan.....

Viņa nolaiž skatienu uz manu roku, bet es viņai neļauju. Es gludi noslīdēju ar roku viņai pāri plecam, atsedzot šo trauslo ķermeni līdz pat atslēgas kaulam. Viņa sastingst un pat nemēģina pretoties. Es noliecos pie viņas maigajām rozā lūpām, lai tās nogaršotu, bet Marata parādīšanās visu sabojāja.

– Sergej!" Marats ienāca istabā.