– Jā! Bet jums par tām vēl nav jāzina! Viņš dos jums zināt…

Es kopā ar Yanu aizgāju lejā, kur sastapos ar Maratu, kurš bija ceļā uz Sergeja biroju. Viņš mani ieraudzīja un apstājās.

– Es redzu, ka tu viņu esi padarījis skaistu!– sacīja Marats, pagriežoties pie Janas.

– Viss ir tā, kā jūs prasījāt… – atbildēja Jana.

Ko? Viņi runā tā, it kā manis te nebūtu. Es visu dzirdu un redzu, bet neko nesaprotu. Vai viņi ņirgājas par mani?

– Labi!– Marats atbildēja.

Viņš gatavojās doties ceļā. Es nevaru vienkārši stāvēt malā. Tas viss mani dara saspringtu un nobijušos.

– Pagaidiet…" Es pagriežos uz Maratu.

– Vai tev ir problēmas?– Marats aukstasinīgi jautāja, skatīdamies uz mani.

– Sakiet, kur ir Sergejs Viktorovičs, man ar viņu jārunā! Tas ir svarīgi! – saku, skatoties uz Maratu.

– Pastāsti man, es viņam pastāstīšu!

– Nē…" es kautrīgi atbildēju.– Man ar viņu jārunā personīgi!

Dzirdu durvju atvēršanas skaņu un pagriežos. Sergejs iznāca no sava kabineta un devās man tieši pretī. Sirds man krūtīs sāka drudžaini pukstēt. Un viņš nepievērš uzmanību Maratam un Janai...... Viņš nāk tieši pie manis un skatās man acīs.

– Kas notiek?– jautā man.

– Cik ilgi jūs gatavojaties mani šeit turēt? Manas studijas, mani draugi un…" Es nepabeidzu.

– Vai tas ir viss, kas tev rūp?– viņš jautāja, skatīdamies uz mani.– Jūsu diploms ir uz mana galda. Tavi skolotāji bija tik laipni, ka pasniedza tev to agrāk.

Pārsteigta par viņa atbildi, es skatos uz viņu un nesaprotu. Tas nevar būt.... Es nenokārtoju eksāmenu un projektu, lai to saņemtu.... Kā viņam tas viss izdodas? Nauda nevar visu izlemt par citiem cilvēkiem. Vai arī tā izlemj visu par visiem?

– Ko? Bet…" es pārsteigti izteicos.– Tas tā nevar būt!

– Jums jādomā par kaut ko citu! Un aizmirst par saviem draugiem....– saka Sergejs.

– Vai tu nesaki, ka man ir tiesības izvēlēties?

– Vai tevi kaut kas uztrauc?– Viņa man jautā.

– Apģērbi manā garderobē ir pārāk atklāti. Es nevaru sazināties ar cilvēkiem, kurus pazīstu, un viss tas.... Man šķiet, ka tu man kaut ko nesaki....

Es tik daudz ko vēlos viņam pateikt.... Bet mani pārtrauca telefona zvans. Sergejs izņēma telefonu un atgriezās birojā. Es stāvēju vestibilā apmēram desmit minūtes. Mēģinu noskaidrot, kas noticis, bet pagaidām nevaru to izdarīt. Viss prasa laiku.... Marats un Jana stāv viens otram blakus un par kaut ko čukst. Man ir vienalga. Es gribu saprast, kāda ir viņa palīdzība....

Sergejs iznāca no kabineta, un uz brīdi man šķita, ka viņš ir auksts. Man uz ādas uzmetās zosāda. Viņš izskatās dusmīgs. Mahiniski atkāpjos no viņa.....

– Neuztraucieties! Ja drēbes jums nepatiks, mēs tās nomainīsim.... Tagad jums vajadzīgas brokastis! Jana, aizved Ritu uz ēdamistabu!– viņš teica, skatoties uz mani.– Man ir steidzami jārīkojas! Tāpēc negaidiet un brokastojiet....

Es paskatījos uz Sergeju un sekoju Janai. Man nav vēlēšanās ēst brokastis. Visa šī situācija mani ļoti uztrauc. Man ir daudz jautājumu. Tikai Jana neļaus man darīt muļķības.

Es eju cauri un apsēžos pie galda. Te atkal ir pārāk daudz. Es negribu ēst viena. Man šeit neviena nav..... Nav ar ko runāt....

– Jums vajadzētu brokastot.– teica Jana.

– Es negribu brokastot viena. Kāpēc tu neēd kopā ar mani?

– Mēs esam tikai darbinieki un jau sen esam brokastojuši.– viņa teica

Pēc viņas teiktā man vispār negribējās ēst brokastis. Man negribīgi nācās ēst vismaz maz.... Es piecēlos no galda un aizgāju uz guļamistabu. Sergejs teica, ka es varu apskatīt māju, bet man nav vēlēšanās to apskatīt. Un sēdēt un neko nedarīt, es nevaru....

– Jana.... Sakiet, vai šeit ir kādas grāmatas? Es nevaru šeit vienkārši sēdēt un neko nedarīt.– Es viņai saku.