– Braucam! Bez manas atļaujas tev ir aizliegts iziet no mājas.

– Es esmu cietumnieks? Vai man ir jāpaliek ieslodzītam?– viņa saka, skatoties man acīs.

– Nē! Tu neesi cietumniece Rita, tu esi mans viesis..... Tu vari atrasties jebkurā mājas vietā, bet dažas dienas tev būs jāatturas no došanās ārā......

Es dodos prom no Ritas. Dodot viņai iespēju paskatīties apkārt, lai viņa saprastu, ka ir droša..... Ļaujiet viņai paskatīties apkārt.....

– Bogdans, novieto sargus pa visu perimetru! Neviena pele nedrīkst tikt cauri!– Es viņam pavēlu.

– Nokopējiet to! Viss izdarīts....

– Un jā, puišiem vajadzētu turēt acis uz viņu....– Es viņam saku.

Es atgriežos pie Ritas. Es paņemu viņas roku un vedu viņu uz māju. Viņai būs laiks apskatīties apkārt, bet tagad viņai vajadzētu atpūsties un nomazgāties. Mēs uzkāpjam pirmajā stāvā un apstājamies pie guļamistabas gaiteņa galā. Neviena no manām sievietēm šeit nekad nav bijusi. Rita ir pirmā, kas dzīvo šajā guļamistabā blakus manai.

Viņa ir daudz piedzīvojusi. Viņai ir daudz jautājumu, kas situāciju nemainīs. Es neesmu burvis, un es nevaru mainīt notikušo. Man nav spēka mainīt viņas pagātni, bet es varu mainīt viņas nākotni. Dodiet viņai iespēju piepildīt savus sapņus.... Tikai tad, ja viņa to vēlas......

– Es daudz ko nesaprotu," viņa man saka.– Un es joprojām nesaprotu iemeslu, kāpēc tu man palīdzi....

– Klausies: "Reālo pasauli ir grūti saprast! Lai atdzimtu un sāktu no jauna, no daudz kā ir jāatsakās!" – Es viņai atbildu.

– Ziniet, man vienmēr ir teikuši, ka mana dzīve ir bezvērtīga......

– Muļķis! Tava dzīve pieder tev! Tev ir tiesības pašai pieņemt lēmumus, un man ir žēl, ka tev šī iespēja tika atņemta pirms..... Tagad, ja tu mani uzklausīsi, tu varēsi daudz ko kompensēt.... Centies nepiepildīt savu galvu ar domām.....

Rita atšķiras no visām pārējām meitenēm. Tīra un nelokāma.... Vienīgais, kas liek man eksplodēt galvai.... Kuru es gribu aizsargāt un aizstāvēt.... Viņa ir kautrīga, bet ne stulba. Viņai vienkārši nav drosmes.

Viņai ir vajadzīgs kāds, kas ar viņu aprunātos. Kāds, kam viņa var uzticēties.... Kamēr es par to domāju, pie mums pienāca mājkalpotāja. Viņa ir apmēram piecus gadus vecāka par Ritu. Es domāju, ka viņas sapratīsies.

Es vēršos pie Janas un pavēlu viņai pieskatīt Ritu un par visu ziņot man.

Es atstāju viņus vienus un dodos lejā. Marats un viņa vīri stāv pie biroja durvīm. Es ceru, ka viņi ir atnākuši ar jaunumiem. No Marata nomāktā skatiena varu noprast, ka ir radušies neparedzēti apstākļi, un man tas vairs nepatīk.

– Vai jūs viņu atradāt?

– Jā, tas ir izdarīts, viņš ir pagrabā, bet mums ir problēma!– Marats teica.– Iljass ar saviem vīriem stāv pie vārtiem. Viņš vēlas runāt!

– Ļaujiet viņam iziet cauri!– Es negribīgi viņam saku.– Es būšu kabinetā.

Viņš ir pēdējais, kas man vajadzīgs. Slikts laiks, kā vienmēr. Man vajadzēja to novietot agrāk, kad man bija iespēja.... Es eju uz biroju un apsēžos pie rakstāmgalda. Es zinu, kāpēc esmu šeit, un tomēr viņa klātbūtne liek man vēlēties nogalināt šo sūdi.

Iljass ar savu neapmierināto seju ielauzās manā kabinetā un trieca roku uz galda. Es redzu, kā viņš sadusmojās, un es pat zinu iemeslu..... Viņam vajadzīgs neliels nervu remonts....

– Ko jūs darāt?– Iljass bija dusmīgs.– Tavi vīri nogāza manus vīrus. Jūs nozagait manu meiteni, un viņa ir daļa no mana biznesa.

– Palēnini! Jūs neesat savā mājā! Meitene pieder man!

– Mums bija darījums!– Ilyas teica.– Tev nevajadzēja pieskarties maniem darījumiem, bet tu pārkāpi noteikumus! Šī meitene man tika pārdota par parādu! Tu viņai vēl neko neesi izdarījis… Atdod viņu atpakaļ!