Pēc dejas, kuras dēļ Sāra bija nožēlojama no pārliekas laimes, viņa ar juteklīgu skatienu iedūrās Belcebulā un izņēma no kamīna dzegas kastīti, kas bija iesaiņota zelta reljefā papīrā.

– Priecīgus Ziemassvētkus, dārgā.

Belcebuls paklausīgi pieņēma skūpstu uz vaiga. Dāvana, ko viņš saņēma, bija Marc Jacobs smaržas.

«Jūsu dāvana ir guļamistabā,» viņš teica.

– Kas tur ir?

– Nāc un paskaties.

Pēc divām minūtēm Sāra atgriezās ar savvaļas ziedu pušķi.

– Dievs! Kā tas ir iespējams? Kumelītes, īrisi, lupīna, akvilēģija, zilā rudzupuķe, neļķes un viss vienā buķetē! Kā jūs zināt, ka es dievinu savvaļas ziedus?

– Es esmu velns, atceries?

– Es jūku pēc tevis!

To pateikusi, Sāra ar prieku ieelpoja biezo ziedu aromātu un, izelpojot, atkal ilgi vaidēja. Netālu stāvēja Belcebuls, un viņa saspieda viņa roku virs plaukstas locītavas.

– Ak, Belcebul, es, protams, zinu, tu visu noliegsi, bet atzīsti, ka mīli mani. Nu vismaz tu mani apbrīno! Jā jā. Es redzēju tavas aizraušanās pazīmes. Pat ja sajūta bija aprakta kaut kādā viltības, izlikšanās, ārišķīgas vienaldzības sajaukumā, ko tev patīk sev uzvilkt. Šī dīvainā, negaidītā mīlestība tevi iedvesmoja – tu man atnesi meža ziedus ziemā! Neslēp savas jūtas, neļauj šai mīlestībai pret mani izgaist!

Tikko atguvies no tik pārsteidzoša monologa, viņš jautāja:

«Sakiet man, vai jūs pa ceļam uz šejieni kaut kur sasitāt galvu?»

– Ak, es nezinu, ko es saku. Es esmu jums pateicīgs par prieku, ko jūs man sagādājāt. Lai ko tu teiktu, mēs varētu dzīvot kopā…

«Ellē,» piebilda Belcebuls. – Vietas pietiek visiem.

Viņš pasmaidīja un virzījās uz dīvāna pusi, nolika spilvenu zem galvas, apgūlās uz muguras un izstiepa kājas ar vārdiem:

– Bija daudz darāmā. Es esmu kā izgriezts sūklis.

Sāra apsēdās pie viņa kājām un ielika pušķi viņam klēpī.

– Noguris? viņa jautāja.

– Jā. Ja vien jūs zinātu, cik grūti ir būt velnam.

– Ak, Belcebul, mans nabadziņš!

Pēc šiem vārdiem, kas liecināja par gandrīz mātišķu žēlumu, Sāra apraka savu seju ziedos. Tad viņa atmeta galvu un, neatverot acis, iesaucās:

– Dievs! Kad es biju laimīgāks nekā tagad! Tā ir sava veida maģija!

«Jūs visā redzat maģiju.»

Sāra nolaida rokas gar ķermeni, pagrieza galvu pret plecu un uzmanīgi paskatījās uz vīrieti, kas viņai tik mīļš un garā tuvu.

– Vai jums nešķiet, ka mēs esam līdzīgi? viņa jautāja.

– Kā šis? – Belcuvels jautāja, neatverot acis.

– Tevī dzīvo divas dažādas personības. Viens ir pesimists, kuram dzīve ir drūma neizbēgamība, otrs ir mākslinieciska daba, izsmalcināta, cēla, un es esmu otrā tevis projekcija.

Tad viņš atvēra acis un, nezinādams, kā reaģēt uz šiem vārdiem, iesaucās:

– Tikai ar to bija par maz! Dzīve, ko es vadu, pieder tikai man. Mana pieredze ir velna likteņa summa. Esmu apmierināts ar savu dzīvi, un man nav vajadzīgs dvēseles palīgs, lai dalītos ar tās nozīmi un skaistumu.

Šie vārdi sašutināja Sāru, un tas ir pilnīgi pamatoti.

– Ko tu par mani zini?

– Cilvēka identitāte noved pie tā, ka vienas personas kaislību un vājo vietu izpēte ļauj noskaidrot visu pārējo raksturlielumus.

– Vai nekad neesi izjutusi vēlmi tuvoties sievietei?

– Mīlestībā cilvēki viens otru nomāc. Draudzībā ir vairāk pozitīvu lietu. Draudzības dzinējspēks ir lojalitāte. Bet šī sajūta vienmēr liek kaut ko darīt.

– Šie ziedi. Tu izdarīji kaut ko tādu, kas mani iepriecināja.

Aizkustinātās intonācijas gan uz Belcebulu neatstāja nekādu iespaidu.

«Es nevaru pateikt, kāpēc,» viņš teica.

– Vai es tevi pazīstu. Jūs nekad pilnībā neizpaudīsit to, ko vēlaties. Jūs esat dzīvojuši tūkstošiem gadu un nekad neesat jutušies mīlēti. Tas ir šausmīgi!