– Jā, es esmu brīvs. Dodiet man adresi.

Henrijs dzīvo Upper East ‑Side, klusā, respektablā rajonā netālu no Centrālā parka. Savā ‑Ņujorkā pavadītajā gadā es šeit pat nebiju bijusi. Man likās, ka apkārtējie cilvēki rādīs uz mani ar pirkstu un murminās kaut ko līdzīgu: "Lūk, tie draņķīgie imigranti…" Taču dīvainā kārtā tā nenotika; kāda simpātiska veca dāma ar bīglu uz pavadas man pasmaidīja, atklājot zobus, kuru vērtība bija aptuveni mana gada alga.

Ēriks dzīvoja senatnīgā divstāvu mājā, un es uzreiz sapratu, kāda veida māja, jo tajā bija elektriskais lifts. Kad esi invalīds, apkārt esošo kāpņu skaits kļūst nesamērīgs. Man no līdzjūtības saspieda sirdi.

"Tas ir briesmīgi, dejotājam zaudēt kājas ir līdzvērtīgi nāvei."

Es satriecos, iedomājoties, ka tas varētu būt noticis ar mani.

"Fū, lidojiet, lidojiet, nevienam netrāpiet."

Prātā ienāca kāds teiciens no Maskavas bērnības pagātnes.

Es izgāju uz skaistās verandas un apņēmīgi nospiedu zvana pogu. Ar raksturīgu pīkstienu durvis atvērās. Iekšpusē bija vēss un drēgns, pa krāsainiem stikla logiem istabā ieplūda gaisma.

"Gluži kā kinoteātrī…" – Es domāju, mēģinot izdomāt, kurp doties tālāk.

Balss ‑no tālienes nāca man palīgā:

– Irina, es esmu šeit. Atvainojos, ka neesmu šeit, lai tevi sveiktu, šodien esmu mazliet atpalicis.

Es aizgāju pie balss un atradu Henriju, kurš sēdēja ratiņkrēslā dzīvokļa aizmugurē.

– Sveiki…

– Tagad mēs varam paspiest roku, – viņš pasmaidīja un izstiepa plaukstu, un es to sirsnīgi paspiedu, un man kļuva silti. Kad tu dzīvo viens, tev pietrūkst vienkāršas cilvēciskas tuvības.

– Vai man jums vispirms nopirkt tasi tējas?

– Paldies… Ar prieku," esmu viņam tik pateicīga, ka viņš mani neapgrūtina jau tā delikātā situācijā.

Henrijs man pagatavo nesaldinātu zāļu tēju, tas ir tik jauki, kad cilvēkam nav jāskaidro, kāpēc nelieto kofeīnu un cukuru.

– Tātad, Irina, jurists palīdzēs mums noformēt mūsu attiecības, savākt nepieciešamo dokumentu paketi un palīdzēs mums iziet interviju, lai pārliecinātu migrācijas dienestu par mūsu jūtu patiesumu.

– Ak… Tas ir sarežģīti, – es nolaidu galvu uz galda un sajutu, kā man sāp deguns, un man gribējās raudāt no bezpalīdzības. – Tu esi tik laipns pret mani… Ko es varu dot tev pretī? Man, protams, ir nauda, bet, kā izskatās, – es apļāvu ar roku grezno mājokli. – Jums nav vajadzīga nauda.

Henrijs griež pirkstos auduma salveti, savijot to kā žņaugtu.

– Irina…

– Jā…

– Es grasos ‑kaut ko pateikt, bet, lūdzu, nesteidzieties pārāk sasteigti…

– Labi," es piekrītu, bet no piepūles man svīst mugura.

– Ilgu laiku man bija medmāsa, poļu sieviete vārdā Zofija. Brīnišķīga sieviete, lai mūžīgais mūžs atdusas viņas dvēselē. Viņa mani pameta, mūs visus, pirms apmēram trim nedēļām. Sirdslēkme, – viņš saspieda lūpas un paskatījās pa logu, cenšoties aizbiedēt asaras. Es delikāti atmetu skatienu. – Lai nu kā, kopš tā laika esmu briesmīgi vientuļa. Brīvprātīgie un sociālais dienests man ļoti palīdz, uzkopšana atrisina manas tīrīšanas problēmas, es nemirstos badā ar sūtījumu palīdzību. Bet man šajās sienās pietrūkst dzīvā cilvēka....

– Es būšu eskorts? Tas nav iespējams," es biju sašutis un aizturēju elpu.

– Ko jūs domājat… Zofijai bija sešdesmit gadu, viņa noteikti nepildīja šo lomu. Bet mēs ar viņu dažkārt sarunājāmies stundām ilgi. Vīrietim vajag vīrieti, Irina.

Atceros savus vientuļos vakarus, kad izmisumā gribēju gausties pa atvērto logu.

– Es lieliski saprotu, Henrij… Vai tu gribi, lai es pārvācos pie tevis?

– Jā, ja tas ir iespējams…

– Bet es baidos, ka nespēšu samaksāt īri par tik greznu dzīvokli.