Visi saprata, ka notikusi kļūda, un mūs nosūtīja kopā tajā pašā dienā.
– Mēs rīkosimies kā parasti. Pirmkārt, mēs nogalinām visus bīstamos radījumus, un lai tā būtu, mēs atstāsim tos, kas nekož,» Potaps pasmīnēja, un viņa ģildes locekļi uzgavilēja.
– Nu, es nē! Jūs vienmēr esat pirmais, kas ienāk! Tagad ir mūsu kārta! – Lakstīgala iesaucās un draudīgi virzījās uz viņiem.
Šajā laikā pie mums pieskrēja pārstāvis un paskaidroja:
– Kungi, nevajag strīdēties. Manā protokolā rakstīts, ka šajā Riftā galvenokārt ir rūda, akmeņi un vērtīgi augi, tāpēc tas tika pārnests no vidējā līmeņa uz zemāko. Nav arī nekā dīvaina tajā, ka tev iedeva caurlaides uz vienu reizi, jo resursu pietiek visiem.
Neviens no mums negribēja dalīties, bet nebija izvēles, tāpēc pēc pusstundas visi kopā tuvojāmies Riftam.
Es domāju, ka nebūtu labākas iespējas atrisināt domstarpības, un ierosināju:
– Darīsim tā: tā, kura ģilde savāks visvairāk resursu, pirmā iekļūs Riftos. Vai tu piekrīti?
«Mēs vienmēr būsim pirmie, kas ienāks,» Potaps murmināja caur zobiem.
– Tātad tu izklaidējies? – es pasmaidīju.
«Tev vajadzētu uzmanīt savus vārdus, brūkle.» «Es ne no kā nebaidos,» viņš sarauca kuplās uzacis.
– Tad darījums? – es pastiepu roku.
– Sasodīts. Vienošanās,» viņš man paspieda roku.
Tiklīdz iegājām Riftā, mums uzbruka. Bet tie nebija briesmoņi.
4. nodaļa
Kad iegājām Riftā, spokainais zobens jau bija manās rokās, tāpēc man izdevās atvairīt uzbrukumu zaļo burvju bultu veidā. Monstri nevarēja burvest, tāpēc tie bija saprātīgi radījumi, kas slēpās blīvajā veģetācijā.
– Kas pie velna? Te nevienam nevajadzētu būt! – Potaps rēca un raidīja mežā zilu postošu sfēru.
Tas ielidoja dziļi mežā un eksplodēja. Atskanēja čīkstēšana, un cilvēkveidīgie radījumi ar zaļu zvīņainu ādu un acīm kā ķirzakai metās dažādos virzienos. Skrienot viņi mūs atkal apbēra ar mirdzoši zaļām bultām.
Pēkšņi kāds aiz manis noelsās un nokrita zemē. Es pagriezos un ieraudzīju, ka tas ir viens no Sīriusa burvjiem. Viņam bija zaļš plankums tieši pieres vidū, kas ātri izplatījās.
Šajā laikā plūdi metās viņam pretī. Viņš ātri noņēma bruņas no krūtīm un novietoja dziedinošo artefaktu. Tomēr burvis kļuva arvien sliktāks. Viņš tik tikko spēja elpot un nemirkšķinot skatījās uz tumši pelēkajām debesīm.
Tikmēr mums atkal uzbruka. Viena no bultām trāpīja man mugurā, bet dzelzs plāksne ādas futrālī mani droši pasargāja. Vēl vairākas bultas atsitās pret spoka zobenu un pazuda.
– Šis sasodītais artefakts nepalīdz! Čau, Žora, elpo! Vai tu mani dzirdi? Elpo, sasodīts! – Potaps kliedza.
Uz ievainotā burvja krūtīm jau gulēja trīs artefakti, taču zaļumi neatkāpās. Gluži pretēji, viņa acis pat kļuva zaļas.
«Mums vispirms jātiek galā ar humanozauriem un tikai tad jāvāc resursi,» es teicu un virzījos uz to, kur mums atkal lidoja bultas.
– Kostjai ir taisnība. Uzbrukums! – Vlads kliedza.
Mūsu ģilde metās mežā, sasita kokus šķembās un dedzināja krūmus un zāli. Lai gan mēs visi bijām dzeltenā rangā, mums izdevās maģija un ieroči. Pat ja ne tādā pašā līmenī kā tie, kuri bija augstāki rangā.
Siriuss arī pievienojās mums, bet ne pilnā sastāvā. Potaps un vēl viens no viņa burvjiem pacēla ievainoto cilvēku un tika nogādāti mūsu pasaulē. Es nekad nebiju šos radījumus saticis vai pat dzirdējis par tiem, tāpēc nezināju, kas notiks ar to, kuru trāpīs zaļā bulta. Bet, spriežot pēc tā, ka parastie dziednieciskie artefakti nespēja tikt galā ar nezināmo maģiju, labāk būt piesardzīgiem un neļaut zaļajai bultai trāpīt.
Mēs izklīdām pa mežu. Es devos uz nelielu akmeni ar skatu uz kokiem. Tad no krūmiem uz mani lidoja zaļa bulta. Es noliku sev priekšā spokainu vairogu, lai pārbaudītu, cik tas spēj atvairīt citplanētiešu maģijas triecienu. Vairogs paveica lielisku darbu. Bulta trāpīja un pazuda.