«Pavlina,» meitene iepazīstināja ar sevi, apklusa un piebilda: «Pavlina skūpsts.» Nosauciet savu amatu?

«Nevajag,» Semjons pamāja ar roku. – Kāpēc man vajadzīga jūsu pozīcija? Man vajag ko citu… Tava palīdzība. «Jā, apsēdieties,» viņš norādīja uz vecmodīgu dīvānu, kas bija iesēdies stūrī. – Parunāsim… Ak, kādas mēbeles – es savā mūžā neko tādu neesmu redzējis! Aizjūras griezums! Neko mīkstāku par koka soliņu savā mūžā neesmu redzējis. Manas dzīves vienkāršības dēļ man nebija iespēju.

Pavlina pirmo reizi pasmaidīja – un tad tikai no lūpu malām. Šķiet, ka vienkāršība, ar kādu Martiņoks izteica savas emocijas, viņu iepriecināja. Viņa piegāja pie dīvāna un apsēdās uz tā malas. Semjons stutēja apkārt un apsēdās dīvāna otrā galā.

«Jā, palīdziet,» Semjons iesāka. – Lai palīdzētu Smeršam un man personīgi. Lūk, lieta…

Visā stāsta laikā Pavlina neteica ne vārda. Viņa vienkārši sēdēja uz dīvāna un klusi klausījās.

«Šeit,» Semjons pabeidza savu stāstu. – Tāda ir situācija. Bez jums, jūs zināt, tas nav iespējams. Nē, protams, tas ir iespējams bez jums, bet tas būs uzlaušanas darbs. Bet mēs nevaram pieļaut, ka notiek uzlaušana. Jo mēs atbaidīsim savus putnus, ja mēs nejauksim. Mums ir jābūt ticamiem. Mums var nebūt citas iespējas uzstāties.

«Es redzu,» Pavlina mierīgi sacīja. – Es vēlos uzzināt vairāk par savu lomu.

– Jā, loma patiesībā ir vienkārša – gan tava, gan mana. Es esmu dzīvespriecīgs padomju virsnieks, jūs esat mana jaunkundze. Es uzaicināju jūs uz restorānu. Parasta lieta. Sēžam, izliekamies, ka ejam, čakarējam un skatāmies. Un, tiklīdz mūsu klienti iziet no restorāna, mēs, nepamanīti, sekojam viņiem. Nepamanīti, tas ir ļoti svarīgi! Patiesībā viņiem pieķersies kāds cits mūsu cilvēks, un mēs ar tevi būsim it kā rezerves.

– Par ko? – jautāja Pavlina.

– Un tad, ka šo cilvēku var nojaust. Un, ja viņi to smaržo, viņi var mēģināt no tā atbrīvoties vai sajaukt pēdas. Tas ir, aizbēgt dažādos virzienos.

«Jā, es saprotu,» sacīja Pavlina.

«Tas ir brīnišķīgi,» atviegloti sacīja Semjons. «Pretējā gadījumā man būtu jāuzstāda gara un pamācoša runa.» Un tādas runas mani nogurdina. Tagad šeit ir lieta. Vai tu vari šaut?

– Uguns? – Pavlina pirmo reizi paskatījās uz Semjonu ar pārsteigtām acīm. – Uz kuru šaut?

«Principā,» atbildēja Semjons. – No pistoles.

– Jā es varu…

«Tas ir labi,» Semjons pasmaidīja. – Es nedomāju, ka mums būs jāšauj uz visām pusēm. Tas esmu es katram gadījumam… Nav zināms, kā viss varētu izvērsties. Tāpēc jautāju par šaušanu.

«Es saprotu,» Pavlina atbildēja.

– Un tad man ir vēl viens jautājums. Vai tev ir kleita?

– Kāda kleita? – Pavlina neizpratnē jautāja.

– Skaisti. Civils,» Semjons paskaidroja.

– Par ko?

– Tad, ja jūs dodaties uz šo sasodīto restorānu savā seržanta formastērpā, tad tas atkal būs skumjš uzlauzts. Viss būs redzams, jo vai padomju veči, pat skaistas meitenes, iet uz poļu restorāniem? Redzi, viņi nestaigā. Bet, ja tu ģērbies šikā civilkleitā, tad tā ir pavisam cita lieta! Tad mūsu serenāde būs daudz patiesāka. Viss būs vienkārši un skaidri: restorānā ieradās jautrs virsnieks un viņa kundze. Turklāt kundze ir skaista poliete, nevis Sarkanās armijas virsseržants… Pierasta lieta! Nu kā ar kleitu?

«Man nav kleitas,» Pavlina neizpratnē teica. – Kāpēc man to vajag karā?

«Nu, ir dažādi kara veidi,» filozofiski atzīmēja Semjons. – Kā redzi, reizēm vajag civilkleitu… Tātad, tu saki, tev nav šikas kleitas.

– Nē…

– Nu nav problēmu! Mēs to saņemsim! Viņi saka, ka šeit ir vienkārši elpu aizraujoši buržuāziskie veikali. Mēs iesim tur. Bizness!

– Bet…

«Iztiksim bez «bet,» Semjons pasmaidīja. – Kāds ar to sakars visādiem «bet», ja jāpadara lietas? Labāk pasaki galveno – vai piekrīti mums palīdzēt?